Mednieks praktiskais. Ko darīt ar “smirdīgu” riesta bulli vai kuili? 1
Kā par jebkuru dzīves jomu, arī par medībām, ir daudz mītu un pieņēmumu. Ne tikai starp tiem, kuri ar medībām nav saistīti, bet arī pašu mednieku vidū.
Ir mīti par munīciju, par medību veidiem, tāpat par dažādām dzīvnieku slimībām, kā arī, protams, par pašu medību gaļu. Viens no spēcīgākajiem pieņēmumiem ir tāds, ka riesta buļļa vai mežakuiļa gaļa smird, to nav iespējams patērēt uzturā, labākajā gadījumā to varot likt konservos un izdalīt radiem un draugiem, kuri nezina, ka piegarša nav speciālas garšvielas, bet gan tipiskā šī dzīvnieka smarža vai garša.
Es tomēr uzskatu, ka šī īpašā riestojoša buļļa vai mežakuiļa piesmarža ir unikāla delikatese, kuras īsteno vērtību var novērtēt tikai mednieks, jo zina, cik laika, darba un resursu bija nepieciešams, lai šādu izcilu dzīvnieku iegūtu.
Tomēr daudzi mednieki iebildīs, ka gaļa pati par sevi nesmird. Tie ir netīrumi no paša dzīvnieka, kas, nokļūstot uz gaļas, rada īpašo smaku un arī garšu.
Mednieki arī atzīst, ka gaļa mēdz būt dažāda, tāpat arī tās garša. Bebra gaļa garšos pavisam citādi nekā alnis, stirna vai mežacūka. To pašu var teikt arī par brieža gaļu. Protams, jebkuru piegaršu var noslāpēt ar kaudzi garšvielu vai kečupu, bet tad nav jāēd medījums. Tomēr gaumes ir ļoti dažādas, un tas, kas patiks vienam, riebsies otram.
Ir diezgan daudz mednieku, kuri uzskata – riesta buļļa vai mežakuiļa gaļa nav ēdama. Pēc būtības. Punkts. Tāpat ir mednieki, kuri uzskata, ka stirnas gaļa domāta tikai suņiem, bet bebrs – lapsu pievilināšanai.
Feisbuka tīmeklī izvērsās diezgan plaša diskusija par šo tēmu, un viens mednieks atzina: “Labākās auksti kūpinātās salami desas ir tieši no baura laikā nomedītā buļļa. Man garšo.” Vēl kāds mednieks rakstīja: “Nesaprotu, par ko runa. Īsta, stipra gaļa. Aiziet uz urrā! Lieks testosterons večiem neskādē.” Savukārt kāds cits mednieks komentē: “Bullis smird jau pats par sevi, tikai cits to jūt, bet cits ne. Man arī bebrs smird, lai cik cimdus mainītu un vēdera plēves, taukus atgrieztu. Katram savs, cits jēru arī neēd.” Ir arī totāli pretējs viedoklis: “Kur jūs, mednieki, bāžat to riesta laikā nomedītā buļļa gaļu? Nododat zoodārzā, lai lauvām izbaro? Šo es nesaprotu.”
Protams, tas ir gaumes jautājums, un nevienu nevar piespiest ēst to, kas izraisa riebumu, bet ir dažas lietas, ko var ievērot, apstrādājot īpaši smirdīgos medījumus, lai maksimāli samazinātu problēmas ar smakām un nepatīkamām garšām.
Pieredzējušais mednieks Māris Simanovičs iesaka ievērot dažus pamatprincipus, lai riesta buļļa gaļa būtu tīra un nesmirdētu:
“Ja tas nav pirmais bullis, der ielāgot, kā to nodīrāt. Jo gaļa nesmird! Smird nočurātā pavēdere. Šeit īsa instrukcija.
Pirmkārt, karina briedi ar kājām uz augšu. Ar cimdiem un pirmo nazi, sākot no augšas, nodīrā pavēderi tā, lai tā veļas pāri nočurātajai. Nazi noslauka pēc pirmajiem griezieniem tā, lai netīrs nazis nenonāk saskarē ar gaļu. Pēc tam ņem jaunus cimdus un tīru nazi un izvēdina bulli. Te svarīgi izgriezt pirmajā punktā locekli pie ānusa un nepārgriezt urīnvadus izvelkot taisno zarnu uz iekšpusi. Būtu ideāli, ja ļautu briedim karāties un nožūt vismaz diennakti.
Nākamais solis – ar tīru nazi un tīriem cimdiem nodīrā visu pārējo nesmirdīgo ādu. Ja vajag, var pavilkt vai pieturēt, izdurot atdīrātajā ādā caurumu, to velkot uz leju. Nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties gaļai ar netīriem cimdiem! Kad briedis nodīrāts, nomaina cimdus, nomazgā rokas un nažus un dala briedi gabalos (attēlā). Varu garantēt – GAĻA NESMIRD!”
Līdzīgi, izmantojot tīrus gumijas cimdus un vairākus nažus vai arī tos mazgājot, var dīrāt arī riesta kuili un bebru. Bebra dziedzeri uzmanīgi jāizgriež, rūpējoties, lai tie netiktu pārgriezti un to saturs nenonāktu ne uz gaļas, nedz rokām vai naža (attēlā).
Nazi var nomazgāt, bet cimdus nomainīt, bet nosmērētā gaļas daļa jānogriež, ja nepatīk specifiskā smarža. Tāpat prātīgi dīrā un apstrādā arī mežakuili, lai netīrumi un smaka no ādas nenokļūtu uz gaļas. Bullis smird tādēļ, ka tas apčurā savu pavēderi un pakakli, lai iegūtu brieža govīm riestā pievilcīgu smaržu. Tāpat tiek piečurātas riesta bedres, kurās bullis vārtās, tādēļ principā smirdēs visa tā āda. Ja riestā ir vēlme iegūt lielisku trofeju, jārēķinās ar blaknēm, un spēcīgais riesta buļļa aromāts ir viena no tām. Muļķīgi ir medīt dzīvnieku tikai trofejas dēļ, ja gaļu neplāno izmantot vai neredz iespēju to darīt. Tad labāk gaidīt oktobra beigas, novembri, kad medīt šos diženos un arī garšīgos dzīvniekus.
Attēlā: Šādi apstrādājot riesta bulli, gaļa, visticamāk, nelāgi odīs, jo nav iespējams nodrošināt, ka netīrumi no ādas nenokļūst uz gaļas.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
