Acumērs un veiklība 0
Vispirms izmet košoneti. Tai jānokrīt 6–10 metru attālumā no apļa (šeit un turpmāk noderīga izrādās mērlente, jo arī bumbu izvietojumā milimetram var būt izšķirīga nozīme). Bumba jāmet, satverot it kā no augšas, vēzējot roku gar gurnu, nevis caur plecu. Metu pirmā un izgāžos: bumbām vajadzētu nokrist pēc iespējas tuvāk cūciņai, jo par tām piešķir punktus, bet manējās piezemējas patālu. Ģirtam, protams, veicas labāk. Arī pretinieki gana spēcīgi, veidojas interesantas kombinācijas, kas viņiem ļauj iegūt punktus, bet mums pagaidām – nekā (spēlē, līdz viena no komandām ieguvusi 12 punktu un uzvarējusi). Kad, spēlētājiem mainoties, bumbas izmestas, tās uzlasa un spēle turpinās laukuma otrā galā, lai mainītos situācija. Bumbu kritiena vietās izrautas bedrītes,
zeme izārdīta un irdena – arī tas ietekmē turpmāko sacensību gaitu. Uzrodas azarts: tagad labāk jūtu, cik tālu bumba lidos, un izdodas to aizmest blakus košonetei. Tiesa gan, pretinieks kombināciju var izjaukt, ar savu metienu izsitot manu bumbu vai pat aizsitot tālu projām cūciņu, tāpēc iznākumu paredzēt nav iespējams.
Zaudētāju nav
Laiks paiet nemanot, ejam no viena laukuma gala uz otru. Ģirts un Kristīne demonstrē vairākus profesionāļu metienus, ne vien stāvot, bet arī iesēdienā (metot abām kājām jābūt pie zemes), uzlidinot bumbas augstu gaisā. Ik pa brīdim pieejam pie bumbām, lai novērtētu situāciju un pēc acumēra vai ar mērlenti konstatētu, kurš vadībā. Uzvar pretinieku komanda. Kaut gan mēs ar Ģirtu esam zaudējuši, pārņem nevis vilšanās, bet milzu gandarījums – ir apgūts kaut kas jauns un aizraujošs. Arī Andis atzīst – petanka āķis jau esot stipri tuvu viņa lūpai. Smaidīgi pēc svaigā gaisā pavadītajām stundām dodamies atpakaļceļā, domās startējot vismaz Eiropas, ja ne pasaules čempionātā.
Ar senu vēsturi
Kaut ko līdzīgu petankam spēlējuši jau Senajā Grieķijā. Teju par nacionālo sporta veidu tas kļuvis Francijā, kur petanka spēlētājus var manīt gandrīz katrā parkā un pagalmā. Latvijā šis sporta veids
pazīstams tikai dažus gadus, patlaban ir vairāk nekā 100 licencētu petanka spēlētāju, aktīvo – ap 80 (salīdzinājumam var minēt, ka Francijā to ir aptuveni 40–50 tūkstošu). Kaut gan Latvijas Petanka sporta federācija nodibināta nesen, 2009. gadā, tā ir ļoti aktīva, rīko Latvijas čempionātus, kā arī sagatavo izlases sportistus (vīriešus, sievietes, juniorus, veterānus) Eiropas un pasaules mēroga sacensībām citās valstīs. Notiek dažādu klubu kausu izcīņa, piemēram, pērn Upesciema klubs iekļuva otrajā kārtā un pie sevis uzņēma spēcīgos Monako un Zviedrijas klubus.
Tautas sporta veids
■ Nav vecuma ierobežojumu – var spēlēt gan bērni, gan pieaugušie, gan seniori. Parasti, ja ar spēli nopietni aizraujas vecāki, junioru līmenī spēlē arī bērni.
■ Nav nepieciešami lieli ieguldījumi – bumbas nav dārgas, laukumu var ierīkot kaut vai pludmalē vai uz grantēta ceļa, kur spēli neapdraud satiksme. Zāliens gan nav piemērots, jo bumbas pret to
atlec kā tenisā.
■ Jārēķinās ar ilgstošu atrašanos stāvus un biežu pietupšanos, bet ieguvums ir aktīva laika pavadīšana svaigā gaisā.
■ Nav vajadzīga iepriekšēja fiziskā sagatavotība un liela izturība. Patiks tiem, kam svarīgi izfunktierēt katru gājienu, mazāk – pēc lielas slodzes, sviedriem un noguruma alkstošajiem.
■ Var spēlēt arī cilvēki ar invaliditāti – nodarbināta lielākoties ir tikai viena roka, izdarot metienus.
■ Ņemot vērā, ka sporta veids Latvijā vēl nav ļoti izplatīts, iesaistoties kādā no klubiem, ir lielas iespējas kļūt par profesionāli un tikt pie medaļām! Ja pietiek apņēmības, var dibināt petanka klubu savā pilsētā, pagastā, novadā, ciemā vai pagalmā.
■ Sīkāk par noteikumiem un iespējām spēlēt: www.petanque.lv.
