Smiltenes vienīgais “Apvedceļš” 0
– Ir pilsētas, kuras var apbraukt pa apvedceļu, kā, piemēram, Kuldīgu, Talsus, Valmieru, bet Smiltenē mēs esam vienīgais “Apvedceļš”, – teic viens no grupas dibinātājiem, basģitārists, menedžeris un runasvīrs ARMANDS LEIMANIS.
Vasaras vidū klajā nāca grupas jaunais albums “Neatvairāmā”. Iepriekšējo septiņu albumu visu dziesmu mūzikas un tekstu autors ir grupas solists Jānis Krūmiņš, bet jaunajā auklējumā mūziku gan viņš ir sacerējis, bet vārdi pieder cita spalvai.
– Tā bija Jāņa ideja, ka jārada albums, kurā skanētu dziesmas ar Smiltenes novadnieka, satīriķa un žurnālista Pētera Ētera vārdiem, – paskaidro Armands.
Pēdējā pusgada laikā grupas “Apvedceļš” sastāvā notikušas pārmaiņas. Nomainījies bundzinieks, un tagad šis instruments ir Andra Laganovska pārziņā. Grupai pievienojies arī ģitārists Edžus Podnieks. “Apvedceļam” ir tradīcija katru vasaru svinēt grupas dzimšanas dienu, un šogad tā bija divpadsmitā. Jubilejas koncerta vieta paliek nemainīga, un tā ir Smiltene. Armands teic, ka, salīdzinot ar tādiem vecmeistariem kā “Kokmuižas muzikanti” vai “Zeļļi”, viņi tādi pusaudži vien ir.
– Var nezināt grupu “Apvedceļš”, bet dziesmu “Zemenes” gan zina visi. Mēs vispār esam floristi, dziedam par pienenēm, ābelēm, saulespuķēm, pirmo vasaras ziedu. Ar koncertiem mēs pārāk neaizraujamies, vairāk spēlējam ballītēs, kad sanākušie var atraisīt kaklasaites, novilkt žaketes un brīvi paālēties. Esam braukuši spēlēt arī pie tautiešiem Anglijā un Īrijā. Pirmo reizi turp dodoties, bija nedrošības sajūta, nezinājām, kā mūs sagaidīs un uzņems. Bet latvieši visur ir un paliek latvieši. Nākamreiz jau braucām kā pie draugiem, nevis tautiešiem, kas dzīvo svešumā.
Cilvēks īpaši nemainās, kāds viņš ir Latvijā, tāds pats ārzemēs. Ja Latvijā ir uzņēmīgs, tad arī svešumā tāds būs. Ja ir vieglas dzīves meklētājs, tad neko nedarīs, arī aizbraucis uz Angliju vai Īriju, – uzskata Armands.
Viņš saskaitījis, ka pērn “Apvedceļš” spēlējis deviņdesmit dažādos pasākumos, un šogad skaits varētu būt līdzīgs.
– Vasarā festivāli vienlaikus notiek dažādās vietās. Ir nācies vienā vakarā un naktī doties no Dobeles uz Roju un pēc tam uz Cēsīm. To gan jaušu, ka nogurums iestājas ātrāk nekā pirms desmit gadiem, – atzīstas Armands, kurš 8. septembrī svin trīsdesmit sesto dzimšanas dienu.
Vai pēdējā laikā bieži nācies spēlēt arī kāzās?
– Nesen spēlējām kāzās, bet diemžēl reizēm saskaramies ar to, ka kāzu rīkotāji nerēķinās ar muzikantiem. Pēc brīža jādodas uz notikuma vietu, kad pavēsta – ziniet, mēs tomēr esam spiesti atteikties no jums. No telpu īres un ēdieniem nevar atteikties, tad nu pēdējā brīdī izdomā, ka var iztikt bez dzīvās mūzikas, to aizstājot ar “konservēto”.
Armands ir saistīts ne tikai ar “Apvedceļu”, bet arī citiem ceļiem. Viņa pirmā profesija – plaša profila ceļu būvmašīnas meistars.
– Biju pieķēries Smiltenei, spēlēju Smiltenes vidusskolas ansamblī, tāpēc negribēju šķirties no pilsētas. Blakus mājām atradās arodskola, tāpēc arī sāku tur mācīties. Līdz būvmašīnai gan netiku, neilgu laiku pastrādāju tikai ceļu daļā par naktssargu.
Mūzikas skolā Armands nav mācījies, basģitāras spēli apguva pie privātskolotāja.
– Man tolaik bija kādi piecpadsmit gadi. Pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām Smiltenē ieradās balsu vervētāji no partijas “Tēvzemei un Brīvībai”. Pēc politiķu runām uzstājās Zigfrīds Muktupāvels un Guntars Račs. Račam toreiz vaicāju, vai viņš nevar man ieteikt kādu basģitāras skolotāju. Račs ieteica Ēriku Balodi. Tā es arī sāku pie viņa Jūrmalā mācīties.
Vēlāk Armands pabeidza Kultūras koledžu un tagad jau labu laiciņu ir Limbažu novada Umurgas pagasta kultūras nama vadītājs. Kā pats saka, cenšoties radīt kultūras dzīvi pēc savas sapratnes.
Vai laukos viegli izkustināt ļaudis no mājām, lai viņi dotos baudīt piedāvātos kultūras pasākumus?
– Nevajag nolaisties, jo tad ir grūti izkustēties. Tāpēc varu vien ironiski pasmīnēt par šādiem un līdzīgiem tekstiem – ja es būtu zinājis, ka tik labs pasākums, noteikti būtu atnācis… Tie, kas regulāri nāk, sniedz man atbalstu. Šovasar pie mums notika 1. starptautiskais diksilendu festivāls Latvijā. Umurgas iedzīvotāji iecienījuši arī Limbažu novada amatierteātra izrādes, bet mazāk iet uz kino. Sak, pašiem mājās TV kaste, kur filmas skatīt. 16. septembrī notiks Dzejas dienas pasākums, kurā piedalīsies Jāņa Ozola vadītais koris “Maska”, aktieri lasīs Imanta Ziedoņa un Knuta Skujenieka dzeju. Balles arī apmeklē dažādi – sākot no trīsdesmit līdz simt trīsdesmit cilvēkiem, atkarībā no tā, kāda grupa spēlē. Mums katram “Apvedceļā” ir savs maizes darbs, bet Marekam tas fiziski ir vissmagākais – viņš rok akas.
Kāpēc Umurgas kultūras dzīves vadītājs pats nedzīvo šajā pagastā, vai tad uz Rīgas akmeņiem labāk jūtas?
– Rīga nav mana sapņu pilsēta, es labprātāk dzīvotu laukos, bet tam vajadzīgs vairāk naudas nekā Rīgā. Laukos jābūt savai mājiņai, saimniecībai, kas prasa nemitīgus ieguldījumus, bet Rīgā samaksā par īrīti un dzīvo nost, – nosmaida Armands.
