Smiltenes pusē šī ziņa iet no mutes mutē. Stāsts par uzņēmumu, kurš savu produkciju ražo no otrreiz pārstrādātiem kokmateriāliem 20
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau septiņus gadus Latvijā darbojas uzņēmums “AW Latvija”, kurš savu produkciju ražo no otrreiz pārstrādātiem kokmateriāliem.
Pats izejmateriāls – ārējās apdares dēļi un brusas – tiek iegūts no vecām, nojaukšanai paredzētām mājām, veciem šķūņiem un saimniecības ēkām.
Smiltenes pusē un tuvējos novados šī ziņa iet no mutes mutē. Tālākas ēkas uzņēmums atrod, izvietojot sludinājumus par vecu kokmateriālu iepirkšanu. Uzņēmumam ir speciāla brigāde, kas braukā pa visu Latviju un nodarbojas tieši ar veco koka ēku demontāžu.
Ne visi kokmateriāli ir izmantojami. Lai dēļi iegūtu attiecīgo izskatu, tiem nepieciešams vismaz 50 gadus pabūt saulē un lietū. Komandā ir profesionāļi, kas labi pazīst “drēbi”. Ieraugot ēku, viņi ātri saprot, vai var no tās ko izmantot. Reizēm tiek piedāvāts bez maksas veco apdares dēļu vietā uzlikt jaunus vai arī vienkārši nojaukt vecās koka būves.
“AW Latvija” ražotne atrodas Smiltenē. Šobrīd firmai ir divas preču zīmes. Ar “Antique Wood” zīmolu tiek ražoti dažādi galdniecības izstrādājumi no otrreiz pārstrādātas koksnes. Ar preču zīmi “Wooden Wall Design” atrodami dekoratīvie sienu apdares paneļi no otrreiz pārstrādāta koka.
Kad dēļi ir attīrīti no smiltīm un metāla šķembām, tos apzāģē un apstrādā, lai izceltu materiāla dabiski novecojušo izskatu. Naglu caurumi un kukaiņu bojājumi tiek uzskatīti par materiāla efektu, kas demonstrē koksnes cienījamo vecumu.
Ražotni dēļi pamet kā dekoratīvi sienu paneļi latviski pelēkajā tonalitātē vai arī kā mēbeles un durvis. Latvijā dabas krāsotais maigais, sudrabotais koka tonis piesaista interjera dizaineru uzmanību visā Eiropā, it īpaši Alpu reģionā, jo tur saule izdedzina dēļus līdz tumši brūnam vai pat melnam tonim.
Uzņēmums maksimāli saglabā materiālu bez papildu apstrādes, parādot tā dabisko skaistumu un unikalitāti. Tur, kur koksnei tomēr nepieciešama papildu apstrāde, izmanto laku uz ūdens bāzes.
“Kad tik daudzi orientējas tikai uz maksimālu dabas resursu ņemšanu, ir svarīgi aizdomāties par to, vai varam kādas lietas izmantot otrreiz, tādējādi pasaudzējot dabas resursus,” spriež Ineta Bendzule, “AW Latvija” valdes locekle.
“Tas ir ētikas aspekts. Ir vēl estētisks aspekts. Vecais koks patiesībā ir ļoti skaists, gadiem ejot, briedis Latvijas saulē, vējā un lietū, iegūstot savu neatkārtojamo izskatu. Nemaz nerunājot par vecā, ar cirvi tēstā kokmateriāla unikalitāti, tajā atstāto amatnieku rokrakstu, sajūtas un garastāvokli.
Tā ir vēsture, ko lasām materiālā, šādu faktūru neviena mūsdienīga iekārta nespēj atkārtot. Turklāt mūsu senči kokmateriālu gādāja, ieklausoties dabas ritumā. Koki tika cirsti ziemā, ievērojot Mēness fāzes, tika žāvēti dabiskā ceļā krautuvē vismaz gadu un tikai vasarā likti lietā. Mēs steidzīgajā dzīves ritmā tā vairs nerīkojamies, līdz ar to koksnei vairs nepiemīt tāda izturība kā kādreiz.
Manuprāt, cilvēkiem, kas ir kādreiz mainījuši dabas vidi, kaut ko uzbūvējot, būtu jābūt arī atbildīgiem par to, kas notiek ar šīm veiktajām izmaiņām vēlāk, kad ēkas, kas vairs nepilda savas funkcijas, ir nolemtas bojāejai. Protams, var jau nokurināt šo materiālu, bet no tā būs mazāks labums nekā tad, ja tam tiks dota otra dzīve.”
Firmas produkcijas augstā pievienotā vērtība slēpjas tajā apstāklī, ka tur no otrreizējām izejvielām tiek saražots produkts, kas 95% apmērā tiek eksportēts uz Austriju, Šveici, Vāciju un citām vietām. Uzņēmuma produkcija iekļauta pazīstamā mazumtirgotāja “OTTO” piedāvājumā.
Tas ir pamatīgs lēciens no veca, klimata pairdināta dēļa kaut kur dziļi laukos līdz iekštelpu dekoratīvajai apdarei Alpu kalnu kūrortā.
“Pamatā koksnes izstrādājumi dzīves cikla beigās tiek pārvērsti enerģijā, taču ir svarīgi, lai šis dzīves cikls būtu ilgāks un tiktu piemērota “kaskādes pieeja” – tas ir, ka tikai tās koka daļas, no kurām vairs nevar saražot produktu, tiktu izmantotas enerģijas ražošanai, bet produktu pievienotā vērtība būtu maksimāli augsta,” vērtē Zemkopības ministrija.
Eksperta viedoklis
Pēc nojaukšanas būvmateriāli jāizmanto atkārtoti
Būvmākslas mantojuma restaurators arhitekts Pēteris Blūms: “Jebkurā gadījumā nojauktu ēku būvkonstrukciju un būvmateriālu otrreizēja izmantošana ir apsveicama lieta, it īpaši, ja tas tiek darīts ar prātu. Pasaulē tā nav jauna lieta. Piemēram, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā u. c. jau ļoti sen pastāv otrreizēji izmantojamo būvmateriālu tirgotāji, plači un angāri.
Es par šo materiālu saglabāšanu esmu runājis ne reizi vien. Kaut kur jau kaut ko dara, tikai pie mums nav vēriena, jo tirgus ir mazs. Šāda prakse nav ne jāapstrīd, ne jānoliedz. Tā vienkārši ir.
Mūsu problēma ir tā, ka mūsu valsts ir tikai tik bagāta, cik nu ir. Domāju, valstij patiesībā vajadzētu atbalstīt šo procesu, jo tas, popularizējot nacionālo dzīvesveidu, izmaina cilvēku domāšanu, izstumjot no apziņas sovjetisma recidīvus. Tad vērtīgi materiāli tika izpļurkāti neiedomājamos apjomos.
Piemēram, izlauzt vecu granīta bruģi, lai aizvestu uz priekšniecības privātmāju un sabērtu pamatu betonēšanai, bija parasta lieta. Jāatzīmē, ka cilvēkiem, kuriem ir vēlme uzkrāt otrreizējos būvmateriālus, jābūt iespējām tos izmantot lielākos vai mazākos būvniecības projektos. Tas aktīvāk notiek nevis tad, kad ekonomika iet uz leju, bet tad, kad ekonomika ir sasniegusi noteiktu kapacitāti. Tad veidojas rezerves, no kurām var sākt veidot jaunas struktūras.
Šobrīd jau otrreizējie būvmateriāli – durvis, logi metālkalumi – principā tiek uzkrāti. Nelielos apmēros to dara Kuldīgā. Arī Daugavpils cietoksnī nelielos apjomos tiek uzkrāti kokmateriāli, laba prakse ir Rundālē, kur ir milzīga kolekcija. Jāatzīmē, vieni no spilgtākajiem otrreizējo būvmateriālu izmantošanas kustības pionieriem ir brāļi Dambergi, kuri savu uzņēmējdarbību sāka ar nojaucamo ēku kokmateriālu atkārtotas izmantošanas tehnoloģijām. Otrs, kas uzkrāj būvniecības kultūrvēsturiskās vērtības, ir Zviedrānu Juris.
Plēsto granīta akmeņu izmantošana nav tik vienkārša. Materiālam jāatrod pielietojums, piemēram, Latvijā tiek atjaunotas daudzas muižas, kur šādi materiāli varētu būt nepieciešami. Akmeņiem ir viena īpatnība. Tie lieliski akumulē siltumu. Ja tos iemūrē siltinātas ēkas iekšpusē, netālu no sildierīces vai kamīna, siena kļūst par siltuma akumulatoru. Iekšpusē iebūvēti, tie arī formē interjeru. Arī ārsienās tos var likt, bet tas nav vienkārši, jāveic aprēķini.
Esmu pārliecināts, ka arī mūsdienu arhitektūrā šādam vietējās izcelsmes meistaru skaldītam granīta materiālam noteikti atrastos vieta. Nepieciešams, lai tas būtu pieejams, apskatāms un novērtējams kā prece. Tā nav plaša patēriņa prece – tas domāts cilvēkiem, kam šis materiāls patīk vai ir nepieciešams īpašai vajadzībai.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
