Smiltenē vidusskolā ēd kā mājās 2
Smiltenes Centra vidusskolā mācās 429 skolēni, no kuriem 233 tiek pie brīvpusdienām. 1. – 3. klasei to garantē valsts, 4. klasei – pašvaldība (kopā 162), vēl 71 vecāko klašu skolēnam pusdienas pienākas pašvaldības sociālā atbalsta programmas ietvaros.
Katrai ēdienreizei tiek atvēlēts 1,42 eiro. Bērnam par šo naudu garšīgi, veselīgi, sātīgi jāpaēd un ēdinātājam kaut nedaudz jānopelna. SIA “Vibo” īpašniece Inese Brakmane, kas apkalpo trīs Smiltenes novada skolas, teic, ka tas nav viegli, bet ir iespējami.
“Cenšamies iepirkt vietējos produktus no novadniekiem, ja nesanāk, tad vismaz Latvijas. Ko varam, pērkam vairumā – tad sanāk lētāk. Tā šogad no viena zemnieka nopirkām pustonnu cidoniju – sataisījām sīrupu. Tā glāzi cidonijas dzēriena varam piedāvāt par 15 centiem. Bērni dzer un priecājas. Ja godīgi, tādi trīs klasiskie ēdieni lauku izpratnē – liels šķīvis zupas, liels gaļas gabals ar kartupeļiem un trekns saldais – par 1,42 nesanāk. Un tas arī nav vajadzīgs, jo mazāko klašu skolēni tik daudz arī apēst nevar. Pamatēdiens parasti ir otrais ēdiens – gaļa ar piedevām, plus salāti un dzēriens. Ja ir zupa, tad ir vai nu saldais, vai, piemēram, kartupeļi ar biezpienu. Sanāk lēti un garšīgi. Bērni mēdz teikt, ka šeit var paēst kā mājās. Tas man un manām trijām darbiniecēm, kas strādā skolas virtuvē, ir liels kompliments. Pirmo četru klašu skolēnus par 1,42 eiro paēdināt pagaidām var, vecāko klašu skolēnus vairs nevar: gan tāpēc, ka cilvēki ir lielāki un vairāk grib ēst, gan tāpēc, ka Ministru kabineta noteikumi 5. – 12. klašu skolēniem prasa nodrošināt vairāk – 840 – 960 kaloriju – nekā 1. – 4. klasei (700 – 800 kaloriju),” skaidro I. Brakmane.
Kad es viesojos skolā, redzu, ka pie kartupeļa biezeņa var izvēlēties kotleti vai karbonādi, dažādas mērces, salātus, dzērienus, saldo. Katrs skolēns piedāvāto iespēju robežās var komplektēt savu ēdmaņu, ja vēlas, var par naudu piepirkt klāt kādu našķi vai papildporciju. Tie, kam nepienākas brīvpusdienas, ēšanai tērē 1 – 2 eiro, vidēji apmēram tos pašus 1,42 eiro.
“Bērni kā jau bērni: ne visiem viss garšo. Bet es uzskatu, ka skolas ēdnīcā ir ļoti garšīgs ēdiens. Kā mājās. Tomēr skolā var redzēt, kā mājās ēd – vai gatavoto ēdienu vai tikai pusfabrikātus, piemēram, desas vai ātri pagatavojamās zupas, bet īstas zupas nepazīst. Mēs mācām ēst veselīgi. Uzskatu, ka bērnam, kas ēd brīvpusdienas, bet negaršo tajā dienā piedāvātie makaroni, nav iesāktais šķīvis jāpastumj malā ar žestu – “neēdīšu”. Daudz vērtīgāk ir savu porciju atdot skolas biedram, lai nav ēdiens jāizmet. Ne jau Latvijā vien cīnās, lai bērni ēstu veselīgi: esmu bijusi Somijas, Dānijas skolās, tur ir tās pašas problēmas. Kopumā jāsaka, ēšanas ziņā mēs ļoti, ļoti labi dzīvojam. Kādreiz ienāk prātā doma, ka varbūt visiem bērniem nedaudz būtu jāpiemaksā par ēdienu, tad labāk to spētu novērtēt. Starp citu, vecāko klašu bērni, kuri nāk no ģimenēm, kurās finansiālā situācija nav spoža un kuriem pašvaldība pusdienas apmaksā, ēdienu novērtē labāk nekā tie, kam tas automātiski pienākas par brīvu,” novērojusi skolas direktore Ilze Vergina.
Agrāk, kad skolai nebija savas virtuves, pusdienas gatavoja citur un veda uz skolu cits uzņēmējs, kas pirms 14 gadiem atteicās no sadarbības neizdevīguma dēļ. Tad šo nevieglo biznesu pārņēma I. Brakmane. Kad skola par Eiropas Savienības projektu naudu uzbūvēja ēdnīcu, bet naudas virtuves iekārtām pietrūka, uzņēmēja šīs iekārtas nopirka par savu naudu un turpināja saimniekot.
“Esmu brīva savā izvēlē. Nekādus konkursus netaisu. Izvēlos vietējo preci. Tikai tas, kas te neaug, piemēram, mandarīni, ir ārzemju. Bet kvalitātei jāseko: vienreiz pēc kartupeļu mizošanas ūdens palika melns. Skaidrs, ka ķīmija! Piedod, teicu zemniekam, no tevis kartupeļus vairs neņemsim. Šobrīd mums kartupeļus piegādā vietējā zemnieku saimniecība “Alkāsi”, dārzeņus, ābolus – “Luternieki” – (projekts “Skolas auglis” gan neattiecas uz ēdināšanas uzņēmumu), gaļu un gaļas izstrādājumus – “Nākotne” un Rēzeknes gaļas kombināts, miltus un miltu izstrādājumus – “Dobeles dzirnavnieks”, pienu – “Smiltenes piens”, protams. Konditorejas izstrādājumus cepam paši bez jebkādām E vielām. Ar saldumiem mazliet grēkojam, tie ir arī ārzemju, bet ko lai dara, ja “Kinder” bērniem garšo labāk nekā “Laima”, “stāsta I. Brakmane.
Ko tad vislabāk ēd? Pēdējā laikā kā neliels pārsteigums iecienīts esot kartupeļu biezenis, saprotams, arī kotletes ar sutinātiem kāpostiem, biezpiena plācenīši. Iecienīta esot, kā paši to sauc, zaļumu mērce: loki, dilles, skābais krējums un nedaudz majonēzes garšai. Lielie skolēni labprāt ēd zivis, mazie tās īsti vēl nepazīstot. Netiek smādēts zirņu biezenis un pat ķirbju biezeņzupa, kas nekad nav bijuši bērnu iecienītie ēdieni.
Uzziņa
Ko nedrīkst dot skolas pusdienās
* frī kartupeļus, kartupeļu kroketes un citus eļļā vārītus un analogus pārtikas produktus,
* mehāniski atdalītu gaļu,
* majonēzi, kečupu, tomātu mērci, krējuma izstrādājumus, pasniedzot ēdienu (ēdienu gatavošanā majonēzi, kečupu, tomātu mērci atļauts izmantot),
* konditorejas izstrādājumus, kuru sastāvā ir daļēji hidrogenēti augu tauki,
* gaļas izstrādājumus (piemēram, desas, cīsiņus, sardeles), žāvētus, kūpinātus, sālītus gaļas un zivju produktus, gaļas un zivju konservus, rūpnieciski ražotus pelmeņus, belašus, saldētas rūpnieciski ražotas kotletes un frikadeles, zivju pirkstiņus, kalmāru gredzenus, burgerus, ja tajos ir mazāk par 70% gaļas vai 60% zivju, ja tie satur pārtikas piedevas – garšas pastiprinātājus (E620 – E650) un krāsvielas, ja tie satur mehāniski atdalītu gaļu un izejvielas, kas ražotas no ģenētiski modificētiem organismiem, ja tajos sāls ir vairāk par 1,25 g uz 100 g gaļas produkta un 1,5 g uz 100 g zivju produkta.
* Cīsiņus un tamlīdzīgus produktus pusdienās var dot ne biežāk kā reizi nedēļā.
Avots: Ministru kabineta noteikumi “Par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem”
