Smiltenē veidojas zemnieku produktu tiešās pirkšanas kustība 4
Nepilna mēneša laikā Smiltenē tiešās pirkšanas kustībā iesaistījušies jau apmēram 15 pircēji un desmit mājražotāji no Smiltenes novada, Gulbenes un Limbažiem.
Biedrība “Mēs Smiltenes novadam” šā gada sākumā izveidojusi tiešās pirkšanas grupu, kas ir papildinājums un turpinājums pērnajā rudenī iesāktajam mājražotāju un mājamatnieku tirdziņam “Andele”. Tiešās pirkšanas pasākums notiek reizi nedēļā trešdienās, bet tirdzinieki sabrauc reizi mēnesī – ceturtajā sestdienā. Mērķis – dot iespēju iedzīvotājiem nopirkt ekoloģisku, mājās gatavotu produkciju bez starpnieku uzcenojuma, bet zemniekiem un mājražotājiem nopelnīt.
Kaspars Stūrmanis, “Mēs Smiltenes novadam” valdes priekšsēdētājs un abu tirdzniecības formu iniciators, uzsver: “Man kā tēvam ir ļoti svarīgi, kādas kvalitātes produktus ēd mani bērni. Diemžēl lielveikali Smiltenē un pat ne apkārtnē tuvākajās pilsētās nepiedāvā zemnieku saimniecībās ražotu ekoloģisku pārtiku. Tā kā ne es vienīgais tāds, kura ģimene vēlas dabiskus produktus, arvien vairāk rodas entuziastu, kuri atsaucas veidot šīs pircēju un pārdevēju kontaktgrupas – tā saucamo tiešās pirkšanas kustību.”
Tiem, kuri jau pirkšanas kustībā iesaistījušies, katru nedēļu pa e-pastu aizsūta sarakstu ar zemnieku saimniecībās ražotā piedāvājumu. Klients izvēlas konkrētu produktu, daudzumu un vajadzīgo atzīmē ailītē iepretī saimniecībai. Šī tabula tiek slēgta pirmdienas vakarā, kad savukārt tabulu atver ražotāji un apskatās pasūtījumu. Līdz trešdienas pēcpusdienai produkti ir jāsaražo un jāatved uz Smilteni – uz vienu no paviljoniem tirgus laukumā, kur tos saņem dežurants. Viņš pēc saraksta pasūtījumus saliek kastītēs un no pulksten pieciem pēcpusdienā izsniedz tos klientiem, saņemot arī zemniekiem atdodamo naudu.
Pagaidām Smiltenē ir apmēram 15 tiešās pirkšanas kustības dalībnieki, taču ar katru nedēļu to skaits palielinoties. Kaspars neesot īpaši pētījis, bet, viņaprāt, vislabāk nostrādā mutvārdu reklāma: “Viens pastāsta otram, sarīkojam interesentiem tikšanos bibliotēkā, izliekam paziņojumus, sadarbojamies ar vietējo televīziju un laikrakstu un pasūtītāji rodas. Ja kādam ir problēmas strādāt ar internetu vai mājās vispār nav datora, pasūtījumu var veikt bibliotēkā. Cilvēki, sevišķi, ja mājās mazi bērni, ļoti vēlas pirkt bioloģiski audzēto un ražoto. Pagaidām vislielākais pieprasījums ir pēc olām, siera un maizītes. Aktualitāte ir kļavu un bērzu sulas. Vienlaikus ar tiešās pirkšanas kustību Smiltenē attīstās arī mājražotāju un mājamatnieku tirdziņi. Arī tie kļūst arvien populārāki, jo faktiski citas iespējas iegādāties mājražotāju produkciju mūsu pilsētā nav. Mēs jau arī šaubījāmies, kā veiksies. Taču izrādās, ka veicas. Arī mazpilsētas iedzīvotājiem, kaut gan daudziem ir savi dārzi vai laukos radinieki, kuri apgādā ar svaigu produkciju, ir nepieciešama šāda tirdzniecības forma.”
Tiešā pirkšana notiek tad, kad preci vai produktus pircējs iegādājas tieši no ražotāja par viņa noteiktu cenu. Sākums tādai kustībai ir Rīgā, kur grupas jau ilgāku laiku darbojas Iļģuciemā, Āgenskalnā, Mūkusalā, Bieķensalā, Grīziņkalnā un Berģos. Nu jau tiešā pirkšana notiek Ikšķilē, Siguldā, Cēsīs, Valmierā un Smiltenē.
“Pieredze rodas augot,” saka Kaspars. “Ne viss norit arī tik gludi, cik gribētos. Prasām, lai produkcija tiek skaisti un tīri iepakota. Ir prasība pienu un krējumu, tāpat sulas, liet burciņās, kam nomazgātas iepriekšējo produktu etiķetes. Ja piegādātājs neņem vērā pat atkārtotus aizrādījumus, no sadarbības ar viņu atsakāmies.
Dažkārt, palielinoties pircēju skaitam, vieni un tie paši zemnieki vēlas savu produkciju piegādāt vairākām vietām. Līdz ar to kavējas termiņi vai pat netiek vajadzīgajā apjomā atvesta pieprasītā prece. Zemniekiem vajadzētu izvērtēt, cik saimniecība spēj saražot un neuzņemties neizpildāmus pasūtījumus,” spriež Kaspars.
Vēl ir viens aspekts – pārtikas aprites drošums. Kaut arī katra piegādātājsaimniecība ir juridiska persona un mājražošana ir atbilstoši sertificēta, ir Pārtikas un veterinārā dienesta atļaujas, tomēr tiešās pirkšanas grupas līderim vajadzētu pašam pārliecināties, kādos apstākļos produkcija top. Kaspars esot aizbraucis pie visiem: “Esmu pircis un degustējis katru produktu, jo faktiski jau es esmu atbildīgais starpnieks starp pircēju un pārdevēju. Reizē tā ir liela atbildība, jo klienti vispirms prasīs no manis, kādēļ kaut kas nav bijis vai nu tik labā izskatā, vai garšā. Ja reiz šī kustība ir sākusies, tai jāturpinās un jāpieaug, nevis jāzaudē tirgus.”
Viedokļi
Līksma Markova, Gulbenes novada Galgauskas pagasta bioloģiski sertificētas saimniecības “Purmalas” īpašniece: “Tiešajai tirdzniecībai no mūsu saimniecības dažādus sierus, maizi un konditorejas izstrādājumus, arī piena produktus, vedam ne tikai uz Smilteni, bet arī uz Rīgu un apkārtējo pilsētu tirgiem. Tas ir izdevīgs un ērts tirdzniecības modelis. Ja esam izvēlējušies šādu saimniekošanu, protams, vajadzīga arī dzelžaina stingrība. Ražot, pārdot, nopelnīt un nesatraukties par sekām var, tikai strādājot godīgi un izpildot likumu prasības.”
Anna Priedīte, pircēja Smiltenē: “Pilsētas veikalos ir bagāts maizes piedāvājums. Netrūkst arī izcilās “Lāču”, “Liepkalnu” un citu firmu maizītes. Taču īstā lauku krāsnī cepto nekas nevar aizstāt. Tādēļ ir ļoti labi, ka Smiltenē beidzot ir izveidota šī kustība un ka cilvēki vēl prot izcept šādu maizi. Reizē, pērkot zemnieku saimniecībā cepto, es izjūtu gandarījumu, ka atbalstu Latvijas ražotāju.”
Elita Reinharde, tiešās pirkšanas kustības aizsācēja Vidzemē, Straupes pagasta bioloģiski sertificētas saimniecības “Eicēni” īpašniece: “Tiešās pirkšanas kustības ķēdei ir jābūt stiprai: pārdevējs – pircējs. Ja produktam nav saņēmēja, pārdevējs ir nulle. Tādēļ, lai pārdotu, vispirms ir vajadzīgs pircēju pulciņš. Tam katrs zemnieks sagatavo grozu ar dažādiem produktiem par noteiktu cenu. Reizē tiek nodrošināts arī personisks kontakts starp pārtikas audzētājiem, ražotājiem un pircējiem, jo tiešās pirkšanas kustība balstās uz ilgstošu uzticību. Pat tādu, ka pircējam ir tiesības atbraukt uz produkcijas piegādātāja saimniecību un apskatīties, kas kur aug, kā tiek apkopts un, ja ir vēlēšanās, ļaut arī pašam pastrādāt. Tiešās pirkšanas pulciņi garantē mums konkrētu, zināmu peļņu un tas ir ļoti būtiski saimniecības attīstībai.”
