Smilšu kastē ar Šekspīru. Normunds Akots vērtē Elmāra Seņkova iestudējumu “Šekspīrs” 0
Elmārs Seņkovs apgalvo, ka tieši tā, kā teikts virsrakstā, viņš esot juties, veidojot pirmo iestudējumu Liepājā, lai “izklaidētu šodienas publiku ar savām fantāzijām” un vienlaikus caur groteskas prizmu palūkotos uz cinisko “pasaules ļaunuma mehānismu”.
Aktieri, kā vienmēr būdami atvērti un gatavi iesaistīties jebkurā spēlē, ir pilnībā akceptējuši režisora izvirzītos noteikumus, mēneša laikā sagatavojuši “dzēlīgi, ironiski, nekaunīgu” rotaļu par aizvainotiem cilvēkiem un tagad aicina tajā piedalīties arī skatītāju.
Papildu nosacījums – katram pašam iztēlē jāmēģina iejusties XVII gs. Globa teātra publikas ādā.
Kāpēc ne, rāpjamies tai smilšu kastē iekšā un lūkojam, kas tur īsti notiek.
Izrādes dramaturģiju veido autentiski teksta fragmenti no četrām Šekspīra lugām – “Ričards III”, “Otello”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta” –, kurus vienā veselumā ar “cut & copy” palīdzību ir sakompilējusi Rasa Bugavičute-Pēce, lai atbilstoši režisora iecerei un trillera prasībām noklātu skatuvi ar iespaidīgu līķu kaudzīti un liktu skatītājam, trīceklīgi smaidot, domāt, ka
neierobežota iesaistīšanās varas spēlēs ir visa ļaunuma sakne.
Tas, protams, ir galēji vienkāršots un režisora mērķim pielāgots priekšstats, jo vara ir tāda parādība, kas jebkurā sabiedrībā cirkulē kopš tās rašanās brīža un funkcionē tīklveidīgi, taču paskatīties no komiskā skatpunkta, kā mēs līdzīgi mušām šajā tīklā raustāmies un spindzam, reizēm ir visai noderīgi.
Visums ir hierarhisks un pasaule ir tikai sīka tā daļiņa, kurā šis princips izpaužas (mūsdienu tiesību apoloģēti gan to visādi pūlas aizmirst!), agresija ir sākotnēji ielikta cilvēka dabā, un jautājums, par kuru Seņkovs melnā humora aizsegā cenšas reflektēt, būtībā skan šādi:
kā mēs šo agresiju dzīvē izmantojam un kā saskaņojam ar pašu radītajām ētiskajām vērtībām?
Rietumnieciskajā nihilismā izdīgušais cinisms ir klātesošs visās varasgribas izpausmēs, bet Šekspīra traģēdijās tas ir mākslinieciski izkāpināts vēsturisku notikumu teatrālos atainojumos, lai skatītājam dāvātu iespēju dziļāk iegremdēties cilvēka dabas izpratnē.
Sižetiski izrādi vieno Glostera likteņa konspektīvs atainojums, kuru režisors papildinājis ar savu īpašo vēlmi pastrādāt ar Liepājas teātra pirmo lēdiju Inesi Kučinsku, lai radītu tēlu, kura fiziskajā veidolā būtu ieraugāmi Ričarda III rīcības motīvi. “Tik neglīts esmu, ka uz mani rej/ ikkatrs suns, kad garām kliboju,” iesāk Ričards un turpina: “nevaru kā mīļotājs/ ar jaukām runām laiku pakavēt, es gribu kļūt par nelieti un nīst…”
Lai cik “dauzonīgi” arī būtu režisora nodomi,
aktrise īsti nesamierinās ar tīru darbības ilustrāciju kopējā smilšu kastē
un cenšas ar savu spēli nodrošināt lomai lielāku saturisko slodzi. Pateicoties prāvākai un rūpīgākai teksta atlasei, viņa to arī izdara.
No bērnu dienām izjustais mīlestības trūkums ir tikai viens no tēla rīcību motivējošajiem faktoriem, aiz tā aktrises tēlojumā (apzināti vai neapzināti?) top labi ieraugāma arī Ričarda milzīgā griba piepildīt savu likteni.
Neteikšu, ka šī “serdeņa loma”, kuru izrādē aizrautīgi atveido Inese Kučinska, formas ziņā būtu ideāla, jo brīžiem saturs jūtami disonē ar grotesko atainojumu un īsti negrib sakļauties ar citu lugu ainiņām vienotā plūdumā, taču kopā ar aktrises veikumu leļļu teātra specifiskajā sfērā Ričarda un Bekingema skatuviskajās variācijās tā veido interesantu pieredzi gan pašai aktrisei, gan skatītājam.
Sadrumstaloto izrādes kompozīciju scēniski kopā satur Reiņa Suhanova atjautīgi veidotā scenogrāfija –
neliela telšu pilsētiņa, kurā sapulcējušies spēlētkārie Liepājas teātra aktieri, lai “pasērfotu” pa dažām Šekspīra lugām un iemiesotos atsevišķos varasgribas pārņemtos personāžos. Ričards ar uzpirktu slepkavu un viltīgu intrigu palīdzību atbrīvojas no apkārtesošajiem troņa pretendentiem, Makbets un lēdija Makbeta līdz elkoņiem mērc rokas Dankana asinīs un jūk prātā, Otello uzķeras uz Jago atriebības āķa un greizsirdībā nogalina Dezdemonu, bet Romeo un Džuljeta no visiem šiem cinisma uzliesmojumiem dodas kolektīvā pašnāvībā.
Izrādes situācijas atklātas spēles ietvaros modulē paši aktieri,
atstājot režisora pārraudzībā mizanscēnu izkārtojumu un stilam pakļauto vulgarizācijas pakāpi. Paplašinātais izteiksmes līdzekļu arsenāls – aizguvumi no objektu un leļļu teātra – aktieru improvizācijām piešķir tādu kā papildu dimensiju un ļauj viņiem uz skatuves radīt paspilgtinātus traģikomiskus tēlus, kas provocē skatītāju ne vien pasmieties, bet arī padomāt par cilvēka spēju pielāgot motivācijas savai rīcībai.
No spēles pozīcijām raugoties, publiku īpaši iepriecinās Rolanda Beķera (Dezdemona, Džuljeta), Egona Dombrovska (lēdija Makbeta) un Kaspara Goda (hercogiene) veidotie sieviešu tēli, kas savā ziņā līdzinās “trāpījumam mērķī ar aizsietām acīm” un vēlreiz apliecina to, ka
aktiera intuīcija nebūt nav sliktāka par izslavēto sieviešu intuīciju.
Ja jau Elmāra Seņkova iecere ir kalpojusi viņam pašam par iemeslu izlasīt Šekspīra lugas, tad jādomā, ka tās piepildījums izrādē mudinās arī publiku iesaistīties līdzīgā akcijā un viens otrs pēcāk sajutīs vēlmi iepazīties tuvāk ar lielā angļa radīto varoņu ciniskās rīcības atbalsošanos gan cilvēka, gan cilvēces likteņos.
Lai arī spēle izrādē ir centrēta uz vienkāršotu un komisku tēlu rīcības atainojumu, kas ļauj skatītājam kārtīgi izsmieties un distancēties, ētika kā vērtību avots no viņa apziņas zemslāņiem neizzūd, un problēmas, kas brīžiem traģiski ieskanas Ineses Kučinskas atveidotajā Ričardā, cilvēkā sāk rasties tad, kad viņš mēģina attaisnot savu eksistenci, apejot vai apšaubot ētiskās kategorijas.
Arī viegli pieskārieni Šekspīram, kuri šoreiz atstāj iespaidu, ka režisors drīzāk nododas eksperimentāliem teātra valodas vai izteiksmes līdzekļu sintēzes meklējumiem, var likt par tām aizdomāties. Vienīgi, rotaļājoties smilšu kastē, der atcerēties, ka pārliecīga satura vienkāršošana tomēr mudina publiku to darīt primitīvi.
“Šekspīrs”, iestudējums Liepājas teātrī
Dramaturģija: Viljams Šekspīrs/ Rasa Bugavičute-Pēce, režisors – Elmārs Seņkovs, objektu teātra režijas konsultants – Matīss Budovskis, scenogrāfija, kostīmi – Reinis Suhanovs, mūzika – Edgars Mākens, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
Lomās: Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Rolands Beķeris, Pēteris Lapiņš.
Nākamā izrāde: 4. janvārī.
Vārds skatītājiem
Mara: “Melni, smieklīgi, klasiski, avangardiski un profesionāli. Cinisms pārākajā pakāpē, tomēr nezaudējot gaumi. Pēc gadiem ilga nolieguma varu atzīt – komēdijas ir TIK labas! Tikai tās ir jāprot. Viņi prot.”
Emīls Dreiblats: “Šekspīrs” ir izcils! Aktieri, ideja, mūzika, gaismas, scenogrāfija – fantastiski. Sen nebiju tik laimīgs, izejot no skatītāju zāles. Paldies, ka top arī šādas izrādes!”
