Anda Līce: Smilšpapīra valodā 7
Dzīvē daudz ko var izšķirt pat viena atbilde uz kādu jautājumu. Kā, piemēram, var justies tie, kas no ļoti respektablas iestādes – Kultūrkapitāla fonda (KKF) – uz lūgumu palīdzēt īstenot savu radošo ieceri, saņem atbildi: “Nepārliecina projekta paredzamais rezultāts?” Vieni sakņūp zem ieceru drupām, bet tie, kas grib noskaidrot atteikuma iemeslus, diezin vai nākotnē uz atbalstu var cerēt. Šādu atbildi dažs labs saņem pat atkārtoti. Kurš gan nezina labo padomu, ka tādās reizēs vajag klauvēt atkal un atkal, tomēr ne visiem ceļas roka to darīt. Dzird runājam, ka ap KKF kā tādu medus mucu spietojot savi pietuvinātie. Tādas runas gan ir grūti pārbaudīt. Sen zināma patiesība – kur vien parādās nauda, tur arī daudz gribētāju. Jā, tā ir savā ziņā cīņa pie siles, kura Latvijā jo projām ir diemžēl viena un allaž patukša. Un, ja kāds ir trīspadsmitais sivēns, tad tas visdrīzāk, neko nedabūjis, pakvieks, pakvieks, līdz nonīks.
Jautājums ir par kritērijiem, par šiem jutīgajiem svariem, kas mūsu paviršības laikmetā aprobežojas ar “man patīk” vai “man nepatīk”. Mieru nedod jautājums, vai šādas atbildes sekmē vai bremzē kultūras attīstību un tās daudzveidību. Ir taču tik viegli gan daudz ko atbalstīt, gan arī aizslaucīt.
Latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai prasītājam atbildētu tā, ka rodas pārliecība – darbs ir lasīts, skatīts vai noklausīts. Katram taču gribas dzirdēt atbalsi. Par smilšpapīra valodu nebūtu ko brīnīties, tajā mums atbild daudzi ierēdņi, ja vispār uzskata par vajadzīgu atbildēt, jo viņu alga jo projām nav atkarīga no sarunu kultūras. Bet šī tik bieži noniecinātā kultūra pirmos asnus dzen ģimenē un skolā. Kā mēs sarunājamies ar saviem bērniem un mazbērniem, tā viņi atbildēs mums un vēlāk, jau amata krēslos iesēdušies, jebkuram citam cilvēkam.
Tas, kā mēs runājam, par mums pasaka daudz. Tagad modē ir nākuši dažādi vispārinājumi: tu esi tas, ko tu ēd, tu esi tas, ko tu lasi. Varbūt var arī sacīt: tu esi tāds, kāda ir tava valoda? Latviešu valoda ir pamatīgi piesārņota tāpat kā domāšana, gaiss un zeme. Reizēm ilgstošs brauciens sabiedriskajā transportā izvēršas par īstām mocībām, jo ir jāklausās gan bezgala gara un skaļa telefonpļāpāšana, gan ar necenzētiem krievu valodas vārdiem (jāšaubās, vai to jēgu jaunieši maz saprot) piebārstītas sarunas. Un tad ir jautājums, kā es rīkojos, dzirdot latviešu puišus un meitenes (!) ar pilnu muti runājam vārdus, kas sākas ar bļ…, nah…, jb… Vai es, cik nu vien iespējams pieklājīgi, runātājiem aizrādu vai arī uzbrēcu ar tādiem pašiem vārdiem?
