Smieties vai skaidrot? Normunds Akots recenzē Alvja Hermaņa jauniestudējumu „Operācija „Mindfuck”” Jaunajā Rīgas teātrī 8
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jādomā, šodien būs grūti atrast kādu, kurš neko nebūs dzirdējis par viltus ziņām, sazvērestības teorijām un troļļu fabrikām. Tas viss jau sen pieder pie digitālās sabiedrības ikdienas, kura arvien vairāk tiek pakļauta dažādiem algoritmiem, manipulatīvām darbībām un totālai kontrolei. Trojas zirgs, ko mūsdienās sauc par privāto datu apstrādi, ir kopīgiem spēkiem veiksmīgi iedabūts civilizācijas mūros un straujā tempā ievelk mūs arvien ciešāk globālajos tīklos.
Spēle, kurā realitāti aizstāj ar digitālām ierīcēm pielāgotu īstenības atveidojumu, šodien rit pilnā sparā, ļauj (vai tomēr piespiež?) tajā iesaistīties visiem un katram spēlētājam dāvā to apmierinošo sajūtu (iepriekš ieprogrammētu), ka viņa piedalīšanās tajā ir dikti nozīmīga. Protams, tā ir kārtējā ilūzija. Spēlētāji nekad nebūs vienādi, un viņu pozīcijas nekad nebūs līdzvērtīgas, tādēļ jautājums, kas nosaka spēles likumus un veido stratēģijas, ir un paliek būtisks visai cilvēcei.
Alvis Hermanis savā jaunākajā iestudējumā sper vēl vienu soli, cenšoties sagatavot publikas prātus šim jautājumam un pievēršas tehnoloģiju attīstītāju ražotajām “mazajām spēlītēm”, kas paredzētas ikdienas problēmu risināšanai, lai cilvēkam pārāk nekristu acīs viņa verdziskais stāvoklis.
Piemēram, vajadzība pēc jauna premjerministra vai prezidenta, turklāt “demokrātiski” ievēlēta, ir regulāri risināma problēma, un šīs procedūras nodrošināšanai mūsdienās ir radīta virkne tehnoloģiskām rotaļlietām piemērotu spēlīšu, kas ļauj panākt vairāk vai mazāk vēlamu rezultātu.
Tieši par tām savā nesen rakstītajā lugā “Operācija “Mindfuck”” komiskā pavērsienā stāsta Vācijā plašu atzinību iemantojušais dramaturgu duets Jaele Ronena un Dimitrijs Šaads. Izmantojot attiecīgu leksiku un tās pašas likumības, ar kuru palīdzību caur publiskajiem medijiem un tīkliem tiek destabilizēta sabiedrība, viņi ir radījuši dramaturģiski veikli savītu sižetu virkni, kas vēsta par kādas troļļu fabrikas direktores sadursmi ar polittehnologu, kurš meklē nākamo premjeru, un šajā atvarā lielākas uzskatāmības dēļ tiek ierautas arī divas studējošas žurnālistes.
JRT iestudējums sākas ar tādu kā dubultepilogu. Veļasmazgātavā (Alvja Hermaņa scenogrāfija) fascinējoši erotiskā gaitā iesoļo “Woman in red”, nesteidzīgi izģērbjas, saliek drēbes veļasmašīnā un ieslēdz to. Sievietes-vampa tēls, kuru pēcāk Sandra Kļaviņa labi temperētā atveidojumā pārvērtīs par troļļu fabrikas dievieti Erīnu (atsauce uz ķildu dievieti grieķu mitoloģijā), ir iezīmēta, un “smadzeņu skalošanas” šovs var sākties.
Otrā ievadepizode, skatuves priekšplānā politiskais mefistofelis cep plānās bekona šķēlītes un klausās pāris narkomānu vīzijas, kas ved pie atskārsmes par sazvērestības teoriju izmantošanas iespējām šodienas pasaulē. Artuss Kaimiņš gan sāk ar pārmērīgu sevis eksponēšanu, sabremzējot uzņemto temporitmu un ignorējot partnerus, bet grandiozais jaunā premjera dzemdināšanas plāns ir pieteikts, un varam noskaņoties uz mūsdienīga politiskā farsa detaļu izbaudīšanu teatrālā šķērsgriezumā.
Divas žurnālistikas studentes – Alise (Sabīnes Tikmanes enerģētiski iespaidīgs aktierveikums) un Meiza (Lolitas Stūrmanes labi stilizēts tēls) – ar savu dinamisko un atšķirīgos paaudzes uzvedības modeļos iemiesoto spēli ātri vien ievelk skatītāju sižetisko notikumu virpulī un ļauj izsekot visām “Kinder šokolādes premjera” modelēšanas stadijām un radīšanas procesa grūtībām. Demokrātijas vājais punkts ir vairākuma izšķirošā loma vēlamā rezultāta iegūšanā, tādēļ ap to centrējas visas iespējamās un neiespējamās manipulācijas.
Vēlētājs ir jāpakļauj kontrolei, un smadzenes ir jāievirza “pareizās izvēles” sliedēs. Mūsdienu politikā morāli principi vairs nepastāv, ir tikai interešu sfēras un līdzekļi, kurus tehnoloģiskajā sabiedrībā pārvalda, pilnveido un izmanto troļļu fabrikas, reklāmas speciālisti un polittehnologi. Kontrolēt šodien nozīmē taisīt naudu, un izrādē ar to nodarbojas gan Erīna, gan Maksis, bet iedarbīgākie “smadzeņu skalošanas” līdzekļi, kurus viņi abi izmanto, ir sociālajos tīklos ieplūdinātas viltus ziņas un sazvērestības teorijas.
Pirmās ir meli, kas samērā ātri atklājas, bet otrās ir visai viltīgi un atjautīgi naratīva veidojumi ar patiesām faktu drumslām, kas cilvēka smadzenēs veido asociāciju ķēdes un formē šķietamas sakarības. Lugas teksts (arī programmiņa) ir pilns ar tādu teoriju lauskām, kurās atspoguļojas mūsu lētticība un nespēja nodoties kritiskai analīzei. Izrādē, starp citu, visas Alises nedienas sākas ar viņas izcilo spēju radīt šādus naratīvus, par kuriem labi maksā, un beidzas ar tehnoloģiskā laikmeta bērnu atsvešināšanos no savas rīcības sekām.
Iestudējuma centrālā ass, ap kuru rotē visu noslēpumaino darbību atainojums, ir interešu konflikts starp Erīnu un Maksi, kuram dramaturgi pievienojuši teātrim tik svarīgo papildu motīvu – neizdzīvotas attiecības vai nepiepildītu mīlestību. Aktieriem tas dod iespēju spēli ievirzīt stilistiski siltākā gultnē un paplašināt cilvēcisko emociju diapazonu. Sandra Kļaviņa, nevienā ainā neizkrītot no stila rāmjiem, to izrādē prasmīgi izmanto, bet Artuss Kaimiņš paša tik iecienītajā atmaskošanas kārē vienkārši “lauž celmus”. Liekas, viņš pat nav pamanījis, ka Saeimas skatuve nedaudz atšķiras no teātra skatuves. Lugas teksts strukturāli nav tā veidots, lai skatītājs iedziļinātos visās piesauktajās viltus ziņās un muļķīgajās sazvērestību teorijās, jo rīt to vietā jau būs jaunas, bet gan lai mēs attaptos un pasmaidītu par tām katru reizi, kad ņemam rokās un sākam glaudīt savu viedierīci.
Ja palūkojamies uz visu izrādi kā vienotu veselumu, rodas iespaids, ka Alvis Hermanis, pārliekot lugu uz skatuves, šoreiz ir iestrēdzis starp divām izvēlēm: likt publikai smaidīt par vispārzināmo vai mēģināt to skaidrot. Konsekvences trūkums režisoriskajā pieejā neļauj izrādei pienācīgi uzdzirkstīt. Vācieši tekstu klasificēja kā jauna tipa mūsdienu komēdiju, un abi autori to attiecīgi arī iestudēja. Galu galā viss izrādē atainotais ir tikai šolaiku dzīves absurdā sfēra un savā veidā turpina Roterdamas Erasma kādreiz aizsākto “slavinājuma” tradīciju.
UZZIŅA
Jaele Ronena un Dimitrijs Šaads, “Operācija “Mindfuck””, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors un scenogrāfs: Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece: Jana Čivžele, gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Lomās: Sandra Kļaviņa, Artuss Kaimiņš, Sabīne Tīkmane, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Elvita Ragovska vai Lolita Stūrmane, Dāvids Pētersons
Nākamās izrādes: 19., 20., 22. novembrī
