Vai varam iztikt bez tā dēvētajām žurkas komēdijām Nacionālajā teātrī? 8
Skaidrīte Lasmane, filozofijas doktore: “Mūsdienās ironisks, satīrisks redzējums teātrī ir ļoti vajadzīgs. Visa sāls kvalitātē. Acīmredzot ar tiem režisoriskajiem spēkiem, kas patlaban Latvijā, grūti šo kvalitāti panākt. Komiķi un talanti, kā izcilā angļu humora meistari, jau nedzimst katru dienu un katru gadu. Svetlana Bless kā Žurka Kornēlija, Jānis Skanis kā Circenis un režisors Edmunds Freibergs kā “Žurkas” veidotājs ir cits laikmets. Bet, runājot par tagadējo, jāteic, ka politisko personu, Āboltiņas vai citu sabiedrībā zināmu cilvēku kariķēšana nebija samērā veiksmīga. “Vienotības” izārdīšana arī ar mediju un teātra spēku nemaz nebija Latvijas valstij gudrākais, labākais un saprātīgākais vai tālredzīgākais gājiens. Šādas teātra izrādes kā “Žurka” ir ļoti atbildīgas. Kas tad ir smieklu avots? Piemēram, kā rakstījis franču filozofs Anrī Bergsons, – smejas par visu mehānisko, neveiklo, par to, ko negribas nosaukt ļaunos vārdos vai nolamāt. Un mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz tādu nevēlamu parādību, lempīguma un nejēdzīguma. Ar teātri nevajag vairot ļaunumu, kura jau tā netrūkst attieksmē pret valsti, valdību. Smieklu objekts ir nevis personības, bet parādības.”
Baiba Paije, ārste: “Bija jau laiks to “Žurku” vienreiz noķert kaķim. Jo, manuprāt, tā ir sevi izsmēlusi. Noskatoties pēdējo gadu iestudējumus, rodas sajūta, ka “Žurka” vairs īsti nezina un nejūt, kam un kāpēc iecirst savus zobiņus.”
Ēriks Hānbergs, publicists: “Jo tālāk “Žurka” iet no tās sākotnējā veidola, jo vairāk saņem no skatītājiem kritiskas piezīmes. Bet tas nenozīmē, ka no “Žurkas” vajadzētu atteikties pavisam. Publikas pieplūdums tomēr ir dinamiski atbalstošs. Galvenais, lai smiekli ir gaumīgi, toleranti un profesionāli. Lai nav neveiklības sajūtas par to, ko uz skatuves redzi. Man vienmēr patikuši smiekli, bet nekad neesmu izsmējis. Lai ir jautri, bet nav ļauni un ņirdzīgi. Tad “Žurkai” nebūs jāmūk pagrīdē.”
