Smieklu karalim Luijam de Finesam – simts 1
Aktieris Luijs de Finess (31.07.1914-27.01.1983, īstais vārds Lujs Žermēns Davīds de Finess de Galarza) ir viens no populārākajiem franču komiķiem ne tikai savā zemē, bet arī pēckara Austrumeiropas bloka valstīs. Viņa sejas izteiksmes centās atdarināt, viņa tekstus citēja, viņa filmas skatījās atkal un atkal.
De Finess ir nospēlējis vairāk nekā 130 kinolomas un vairāk nekā simt lomas uz teātra skatuves, neraugoties uz to, ka viņa ceļš pretī slavai sākās relatīvi vēlu.
Luijs de Finess pēc izcelsmes ir spānis – ģimenes pretojās viņa vecāku laulībām, tādēļ abi 1904. gadā pārcēlās uz kaimiņvalsti Franciju. De Finess vienlīdz labi runāja spāņu, franču un angļu valodā, jau bērnībā labi zīmēja un spēlēja klavieres. Tika uzņemts samērā prestižā skolā Parīzē, tomēr vairāk palaidņojās un atdarināja skolotājus, nekā mācījās, tādēļ tika atskaitīts, un jaunībā varēja tikt uzskatīts par neveiksminieku – bieži mainīja nenozīmīgus, slikti apmaksātus darbus, no kuriem visbiežāk tika padzīts kāda izlēciena dēļ.
Starp Finesa darbiem visnoturīgākais izrādījās džeza pianista darbs krogā Pigala laukumā, Parīzes sarkano lukturu rajonā, kur viņš nereti smīdināja apmeklētājus ar savām grimasēm.
Trīsdesmito gadu vidū Finess apprecējās, taču šī laulība nebija ilga. Toties 1943. gadā, sastopot slavenā franču rakstnieka Gija de Mopasāna mazmeitu Žannu, kaislība izrādījās liktenīga – abi palika kopā līdz pat Finesa nāvei 1983. gadā.
Gan kara, gan pēckara gados Finess turpināja spēlēt klavieres, kaut gan līdz tam bija paspējis ari bija pastudēt aktiermeistarību, taču dzīvē, atšķirībā no savām lomām, būdams kautrīgs un pieticīgs cilvēks, uzskatīja, ka uz skatuves nebūs pieprasījuma pēc neliela auguma, jau paveca un matus lēnām zaudējoša aktiera.
Viņa sieva tomēr uzskatīja citādi, visos veidos atbalstot vīru un virzot viņa karjeru. Teātrī gan Finess sāka ar nelielām lomiņām, arī viņa pirmo lomu kino – 40 sekundes epizodē 1945. gadā uzņemtajā kinolentē “Barbizonas kārdinājums” – nosaukt par lielu grūti.
Patiesībā līdz panākumiem Finesam pagāja vairāk nekā 80 filmas ar nelielām lomām, līdz 1963. gadā viņu pamanīja Žana Žiro komiskajā lentē “Pouic-Pouic”. Tai sekoja “Sentropēzas žandarmi”, “Lielā pastaiga”, kas kļuva par vienu no Francijas visu laiku finansiāli veiksmīgākajām filmām, “Septima kunga restorāns”, “Oskars”, “Fantomass” un citas skatitāju iemīļotas kinolentes. Laikā no 1964. līdz 1979. gadam septiņas filmas ar Luiju de Finesu galvenajā lomā kļuva par kases rekordistēm.
Par tikai 1,64 metrus garā aktiera lomu firmaszīmēm kļuva holerisks egoisms, daudzveidīga un bezgala komiska mīmika, hiperaktivitāte ar noslieci uz dusmu lēkmēm. Īpaši komiski tas izskatījās līdzās daudzu filmu partnerim Burvilam, kuram parasti piešķīra lēnīgus, naivus, labsirdīgus tēlus.
Jau 60. gados kļuva skaidrs, ka de Finess ir nolemts veiksmei. 1973. gadā viņam piešķīra Francijas Goda leģiona ordeni, 1983. gadā – Cēzara balvu.
1975. gadā de Finess nonāca slimnīcā ar sirds problēmām un bija spiests atpūsties no darba. Pēdējā viņa kinolente, “Žandarmi un žandarmes”, uzņemta 1982. gadā, neilgi pirms aktiera nāves. De Finess nomira no plašas sirdstriekas 1983. gada sākumā un tika apglabāts Klermonas pilī, kur dzīvoja kopā ar sievu. Tā kā de Finess dzīves laikā kaislīgi mīlēja rozes, viņa stādītajā pils rožu dārzā uzcelts aktierim veltīts piemineklis.
