Smiekli un asaras latgaļu godos 0
– Ja darbs sakrīt ar vaļasprieku, nevienu dienu nav jāstrādā, – kaut kur aizgūtu sakāmo citējot, par sevi ironizē Maizes muzeju izlolojusī agloniete VIJA ANCĀNE.
No izpalīdzes līdz šefenei
Muzejam jūlijā paliek septiņi gadi, bet ar maizes cepšanu pārtikas tehnoloģe Ancāne nodarbojas gandrīz divtik ilgi. Pērn nodibinājusi Godu saimnieču biedrību, un tagad blakus Maizes muzeja ēkai ar Eiropas naudas piesaisti jau ielikti pamati ēkai, kur nākotnē varēs tikties, mainīties pieredzē un dvēseliski bagātināties svinību maltīšu gatavotāji. Pašai idejas autorei gan vairs neatliek vaļas gādāt par svētku galdiem ārpus sava muzeja – tur daždien vairākas reizes jāservē cienasts, bet savulaik daudz strādājusi godu ķēķos, izejot īstu meistarības skolu.
– Mamma bija pieprasīta godu saimniece, un jau bērnībā gāju līdzi, – viņa atceras. – Sākumā biju notes puļķītis, kurš padod, atnes, aizskrien. Mana karjera sākās ar tupeņu mizošanu. Taču biju ziņkārīga, bāzu degunu pie daudz smalkāku lietu tapšanas un drīz uzkalpojos izpalīdzes činā.
Mājas svinību maltītēs Latgalē vēl 70. gados bija stipri vienkārši ēdieni un kā ļoti prasmīgu tolaik daudzināja saimnieci, kas mācēja sagatavot klopsi. Tādā ziņā cienījamā vecuma pavāre Strode (vārds Vijai Ancānei diemžēl piemirsies), ar kuru Vijai kopā laimējās godos pastrādāt, bija īsta zvaigzne.
Ko tikai neprata – ar biešu sulu iekrāsotam pūdercukuram pievienoja želatīnu, saviļāja bumbiņās, iesprauda katrā zaļu priedes skujiņu un ziemas vidū uz kāzu tortes sabira ķirši!…
Vietējā ēdnīcā, kur jaunā ēdināšanas speciāliste Ancāne kļuva par šefpavāri, nevajadzēja meistarstiķus. Tos viņa taupīja godu galdiem.
Saimniece var izvilkt kāzas
– Kāzās, kur vedēji māk līdzsvarot obligātās uzrunas, glāžu cilāšanu, ēšanu un dančus, saimniecei ir tikai viņas pienākums gādāt par pilnu galdu. Bet arī tā bijis, ka pēc pirmajiem tostiem iestājas neomulīgs klusums: ciemiņi skatās viens uz otru, kaut ko gaida, – Vija atceras. – Tad saimniecei gribot negribot jāuzstājas ar asprātīgu kāda ēdiena piedāvājumu, kas uzšķiltu valodas un ciemiņus atraisītu.
Ja viesību gara modināšanā īstajā brīdī iesaistās arī muzikanti, omulība nodrošināta. Tās gan bija jautras kāzas, pēc tam saka. Nav svarīgi, ka gaidīto noskaņu izvilka mutīga saimniece un pieredzējuši prāģeri.
Ar acīm pakausī
– Bija arī dažs gadījums, kad raudāt gribējās, – Vija neslēpj. – Reiz jaunie no laulībām atgriezās krietni agrāk, nekā mums pieteikts. Kartupeļi vēl vārās, bet vedēji uz savu roku jau apsēdinājuši viesus pie galda un sūta ziņu uz ķēķi: nesiet silto, tauta grib ēst. Ak, Jēzu!… Steigā darām, ko varam, – jā, tupeņi beidzot mīksti. Bet pašā augšā, burbuļa nepieķerts, kāds bija palicis stingrāks un – tavu nelaimi! – trāpās jaunajam vīram, kurš ierunājas skaļā soģa balsī: “A buļbas ta cietas.” Oi, dūša apskrējās… Labi zināja, ka daudz par agru siltu ēdienu pieprasījuši, taču iztaisa tevi par vainīgu.
Bet vispār godu saimniecei jābūt ne tikai prasmīgai maltīšu gatavotājai. Ļoti liela nozīme tam, cik pareizi saplānosi virtuves ritmu: kādā secībā viss notiks, ko darīs katrs palīgs. Pašai jāgrozās, acis arī bezmaz pakausī turot.
– Sākumā, kad mani lūdza par galveno saimnieci, biju naiva un ticēju visam, ko saka aicinātājs. Jautāju: jums mājās ir vajadzīgie trauki? Jā, protams, atbild. Ierodos viesību namā un redzu, ka nav ne normālu grāpju, ne lielākas bļodas. Lai Die’s stāv klāt!…
Gadījies mīklu uz izplāta plēves gabala pagalmā aiz pakša jaut un pēc tam lūgšanu skaitīt, lai nesaskābst. Reiz viesību rīkotājs zvērēja, ka mani gaidīs vesela rota palīgu. Kā ta’, bija – līgava mizoja buļbas, jauničs tīrīja siļķi…
Bet negludumi traucē vien tajā brīdī. Pēc tam jau atceries ar smieklu.
Gar zemi no bailes!…
Vēl 70. gados Latgalē cieši uzturēja katoļu tradīciju pēc nelaiķa izvadīšanas pie galda dziedāt saļmas. Reliģiskie dziedājumi rituālu ievilcināja pāri pusnaktij, un bēru galda saimniece mājās atgriezās tikai rīta pusē.
Jaunāka būdama, Vija šausmīgi baidījusies no miroņiem. Ar prātu zini, ka muļķīgi, bet, ja klētiņā apguldīts nelaiķis, jāsauc pavadonis, lai vakarā pārietu pagalmam. Auksti kauli!… Gājušas kopā ar vīramāti no vienām bērēm jau gaismā cauri mežiņam, no kura pēkšņi melnā mākonī pacēlies vārnu bars. Laikam jezgas satraukts, no miglas izskrējis ganībās palaists balts zirgs.
– Augšā ķērcieni un lejā pakavi du-du-du!… Sakņupu zemē, ierāvu plecos galvu un drebu no bailes. Celies augšā, neapēdīs, – vīramāte smejas.
Latviešu viagra
Kā jau konditorejā specializējusies, Vija Ancāne labprāt darbojas ar miltiem. Pēdējos desmit gados viņas galvenā mīlestība ir rudzu milti, no kuriem tagad Maizes muzeja ēkas ceptuvē galvenokārt top rupjā un saldskābā maize dažādās variācijās. Par maizes tapšanu muzeja apmeklētājiem stāstot, Ancāne vienmēr aizraujas: gribas, lai cilvēki saprot – dienišķais rieciens nav tikai ogļhidrāti un šķiedrvielas, bet Dieva svētības simbols. Pērn kāds vīrietis no vāciešu grupas, klausoties Viju, papildinājis: “Rupjmaize patiesībā ir latviešu viagra!…”
4. jūnijs ir Maizes diena. Tad rudzi jau sākuši ziedēt. Šajā dienā Vija salasa snipšķi dzeltenīgo skariņu un iemet mutē – kā liek sens ticējums, ja vēlies spēku un veselību.
– Visi ticējumi piepildās, ja pats vēl kārtīgi piestrādā, – viņa saka.
Maizes salāti (ikdienas dažādošanai) Dāsnā eļļā apceptiem 300 g sagrieztas rupjmaizes pievieno 200 g garšvielās marinētas apceptas vistas filejas, 2 vārītus burkānus, 2 marinētus gurķus, sasmalcinātas dilles, jaunas pieneņu lapas un majonēzi; dekorēšanai var izmantot konservētu kukurūzu. |
