“Smīdina viss, ko redzu ikdienā.” Saruna ar “Vakara romāna” konkursa laureāti Ligitu Paegli 0
Uz viņu istabiņas durvīm kopmītnēs rakstīts “Biohazard”, un tam ir iemesls, jo no trim iemītniekiem vienīgi Valteram rūp kārtība, taču vākt Dzintara un Kārļa piemētāto un pielaistīto negribas arī viņam.
Lasot Ligitas Paegles romānu “Istabas biotops”, kas saņēma “Vakara romāna” konkursa debijas balvu, nodrošināts labs garastāvoklis un nostalģiskas noskaņas ikvienam, kurš jel kādu savas dzīves periodu pavadījis kopmītnēs. Vislabāk to būtu lasīt skaļi, sapulcējoties visiem kādreizējiem istabas biedriem kopā, paralēli gremdējoties atmiņās par pašu pieredzēto.
Citiem vārdiem sakot, Ligitai Paeglei patiešām izdevies pārliecinoši atveidot kopmītņu gaisotni ar to spontānajām ballītēm, dīvainajām, pārsvarā studentiska laiskuma dēļ radītām ķibelēm un savdabīgajām attiecībām ar kopmītņu dežurantiem. Romānā viņi ieguvuši kolorītus pseidonīmus “Čaks Noriss” un “Raimonds Pauls”.
Ligitas Paegles ikdiena saistīta ar rakstīto vārdu jau ilgāku laiku – viņa tulko no angļu un spāņu valodas, nesen pievērsusies arī grāmatu tulkošanai. Arī mēģinājumi rakstīt bijuši jau kopš bērnības.
Kā izlēmāt pievērsties rakstniecībai?
L. Paegle: Grāmatas, valodas mani interesē jau kopš bērnības. Tikko iemācījos lasīt, aizrāvos ar grāmatu lasīšanu un sāku rakstīt pasakas. Izvēlējos tulkošanu savā ziņā tieši tādēļ, lai strādātu pēc iespējas tuvāk valodai un literatūrai. Taču rakstniecībai nopietnāk pievērsos pirms pieciem gadiem, kad mācījos Literārajā akadēmijā pie Ingas Žoludes. Tad sāku rakstīt intensīvāk, un tad arī sāka tapt tie darbi, kas tagad publicēti, – gan stāstu krājums “Visas sēdvietas izpirktas”, gan arī romāns “Istabas biotops”.
Arī tad, kad pabeidzu Literāro akadēmiju, turpināju rakstīt – nezināju, vai to publicēs, bet turpināju, jo mums ieaudzināja neatlaidību. Tieši Literārajā akadēmijā nonācu pie savas balss un stila un sapratu, ka nevar pārtraukt, jo tad apgūtais var pazust. Inga Žolude mums tā arī pateica, ka rakstīt vajag katru dienu, un es tā arī daru, lai gan tas prasa pašdisciplīnu.
Un tā paralēli tapa gan stāsti, gan romāns?
“Istabas biotops” jau arī tapa no stāstiem. Nolēmu, ka gribu izvērst ideju, pārstrādāju esošos stāstus par romāna nodaļām un pārējo – lielāko daļu – rakstīju apzināti kā romānu, turoties pie tādas pašas stāstveida kompozīcijas. Tādēļ katra nodaļa arī ir kā stāsts, jo šis formāts man tuvs, tādēļ nejūtu, ka šie darbi būtu ļoti atšķirīgi.
Gan stāsti, gan romāns atklāj savdabīgu humora izjūtu. Kā tā veidojusies?
Tas nav vienkāršs jautājums, jo humora izjūta veidojas dabiski. Noteikti no ģimenes, pieredzes, kultūras, zināšanām, arī no rakstura. Nekad neesmu īpaši domājusi par to, kā veidot smieklīgas ainiņas, kā ironizēt.
Mani smīdina viss, ko redzu ikdienā, dažādi ikdienas sīkumi. Es laikam pat vairāk smejos par to, ko redzu dzīvē, nevis skatoties komēdiju vai lasot kaut ko smieklīgu. To, ko redzu, jūtu vai piedzīvoju, arī izmantoju savos darbos.
Protams, nevaru kontrolēt, vai tas, kas man šķitīs smieklīgi, sakritīs ar lasītāja humora izjūtu, tādēļ arī rakstu tā, kā pašai gribas. Bet vismaz pagaidām izvairos no ļoti melna humora, politiskā humora, arī atejas humors mani nesaista.
Kādēļ romānam izvēlējāties tieši kopmītņu vidi?
Stāsti sākās no tā, ka es pati pirms desmit gadiem biju dzīvojusi kopmītnēs. Tur bija daudz eksakto zinātņu studentu, protams, es viņus pazinu, redzēju, kā viņi dzīvo, un tas viss mani iedvesmoja. Tobrīd nedomāju, ka par to kādreiz rakstīšu, bet, mācoties Literārajā akadēmijā, sāku atcerēties dažādus notikumus un sapratu, ka tā vide ir pateicīga visādiem piedzīvojumiem, jo tad, kad vienā telpā dzīvo daudzi cilvēki, rodas konflikti un attiecību saspīlējumi.
Ko jūs teiktu tiem, kas gribētu rakstīt, bet dažādu iemeslu dēļ baidās?
Es vienmēr saku – visu izšķir interese. Kad tu kaut ko vēlies, tad arī dari un sanāk. Esmu par to, ka cilvēkam pašam jādara viss, lai iznāktu, jādara tas, ko gribas, un nevajag atkāpties no sava mērķa. Bet es to saku, jo pati esmu spītīga pēc rakstura.
