Smeldzīgo anekdošu vakars 0
No vienas puses, veidot iestudējumu pēc tik folklorizēta darba kā Ilfa un Petrova “12 krēsli” motīviem ir liels risks un izaicinājums vienlaikus, jo savulaik abās populārajās filmās (1971. g. un 1977. g.) iemūžinātie romāna tēli no skatītāju atmiņas nav izdzēšami, bet, no otras puses – kas gan būtu Jaunais Rīgas teātris bez riska? Interpretācijas iespējas, ko teātrim sniedz labs literārais pirmavots, ir pastāvējušas un pastāvēs vienmēr, un, ja ielūkojamies romāna komentāros, tad neviļus nākas secināt, ka šajā gadījumā tās ir pat ļoti plašas. Dzīve “pēc vēsturiskā materiālisma” vienā pasaules daļā tika iegrūsta tādā traģisku un komisku pavērsienu virpulī, ka līdz pat šai dienai nebeidzam brīnīties par cilvēka spēju tikt galā ar visām tā laika absurdajām un reizēm ar prātu grūti aptveramajām izpausmēm. Varbūt viens no labākajiem veidiem, kā to tomēr izdarīt – gan toreiz, gan arī šodien –, ir palūkoties uz apkārt notiekošo caur anekdotes prizmu, lai aizgājušā laika notikumos mēs labāk ieraudzītu sevi šodienā.
Paša veiktajā dramatizējumā ejot cauri tekstam, Alvis Hermanis “atvērtās interpretācijas tiesības” ir izmantojis spīdoši – visas alūzijas un parafrāzes par Bulgakova, Gogoļa, Ņekrasova, Ļermontova un citu krievu klasiķu atsevišķu darbu motīviem jau iestudējuma procesā ir pārvērstas par neizsīkstošu avotu aktieru fantāzijai. Nav pat svarīgi, vai skatītāji tās izrādē atpazīs vai ne, jo, ļaujot uz skatuves atveidotajiem romāna tipāžiem veldzēties no šī avota, dzimst tēli ar smalku pievienoto vērtību. Tie mūs ne tikai izklaidē, bet var ievest arī tādos zemapziņas labirintos, kas ar smeldzīgu smaidu uz lūpām liek aizdomāties par mūsu pašu dzīves mērķiem un jēgu.
Stāstu par “Petuhovas dārglietu atguves koncesijas” dienām un nedienām režisors iestudējumā ir uzticējis ritināt trim teju vai iebalzamētām Odesas kundzītēm ar pāri stāvošu un visu zinošu attieksmi pret notiekošo. Baibas Brokas un Elitas Kļaviņas iemiesošanās divos no šiem tēliem priecē ar atjautīgi piemeklētām izturēšanās niansēm, bet Gunas Zariņas veikums trešajā lomā šoreiz jau ir pielīdzināms mazai aktiermākslas pērlītei – ja no šīs trijotnes viņa ko bildīs, tad tas paliks iegravēts publikas atmiņā uz ilgu laiku.
Izbijušais “muižniecības zieds” Ipolits Vorobjaņinovs, kuru ar sev piemītošo pietāti pret visām cilvēciskajām vājībām un īpašo talantu parādīt tās komiski smeldzīgā rakursā uz skatuves iejūtīgi atveido Gundars Āboliņš, drīz vien apjauš, ka ar sievasmātes atstātā mantojuma meklēšanu viens pats galā netiks. Lai cik sāpīgi tas būtu viņa skopulīgajai dabai, nāksies noslēpumu uzticēt vēl kādam. Lūk, arī īstais brīdis lielā kombinatora iznācienam. Spontānie aplausi, kurus šajā brīdī saņem Andris Keišs, nav nepelnīti – Ostapa Bendera parādīšanās ir satriecoša. Nav ne šalles, ne izsmalcināti pašpārliecinātās uzvedības, nekā no bezgalīgi tiražētajiem priekšstatiem par izcilāko NEP-a laika avantūristu. Bikses par īsu, žakete par šauru, augums sameties uz vienu pusi aiz paraduma mūžīgi kaut ko čukstēt kādam ausī un neatvairāms smīns ar sēkliņu lobīšanu aizņemto lūpu kaktiņos. Pat nesaprotami, no kādiem savas pieredzes un iztēles krājumiem aktieris ir izvilcis šo naivi atbruņojošo smaidiņu, kas aiz visām viņa varoņa viltībām ļauj ieraudzīt kaut ko līdzīgu dzīves spēlmaņa nesamaitātai dvēselei un brīvam garam. Laikam taču Hermanis vienīgais zina, kā no saviem aktieriem izdabūt to izteiksmes koncentrātu, kas kopīgi radītajos tēlos palīdz ielikt viņa pasaules izjūtu un tādējādi padarīt šos tēlus iekšēji pievilcīgus, mūžam cilvēciskās pretrunās sapinušos un bezgala aizkustinošus.
Amoka skrējiens pēc krēslos ieslēptajām dārglietām izrādē vijas cauri visām romāna galvenajām epizodēm un uz skatuves viens pēc otra amizantos un groteskos aktierveikumos parādās tā pazīstamie personāži. Katra aina ir veidota kā neliela anekdote ar neiztrūkstošajiem varoņu rīcības un domāšanas paradoksālajiem pavērsieniem, kas ļauj atkal pārliecinoši atplaukt JRT aktieru fantāzijai un meistarībai. Bendera vizīte pie arhivāra Korobeiņikova (smalki šaržēts baiļu un alkatības mistrojums Viļa Daudziņa atveidojumā), precības ar Gricacujevu (asprātīga Jevgeņija Isajeva izspēlēta atraitnes vizualizācija), tējas sietiņa iemaiņa pret krēslu pie “cilvēkēdājas” Elločkas (nedaudz pārforsēts, bet trāpīgs Sandras Kļaviņas veikums). Kisas tikšanās ar jaunības laiku mīlestību Jeļenu Staņislavovnu (vēl viens Gunas Zariņas šedevrs). Mazliet pašmērķīgs, taču visumā komisks priekšnesums ar inženiera Ščukina (labs Ivara Krasta komisko dotību apliecinājums) neveiksmīgo vannošanos. Kisas nervu sabrukums un lielā izgāšanās mēbeļu izsolē, Ostapa Bendera slavenā simultānspēle Vasjuku starptautiskajā šahistu kongresā – ainas ar virtuozi veidotiem grupas tēliem un, protams, neizsīkstošās koncesijas konkurenta tēva Fjodora (vērienīgiem triepieniem mālēts Ģirta Krūmiņa šaržs) izmisīgās blēdības. Varbūt ne visas ainiņas režisoram un aktieriem līdz pirmizrādei bija izdevies vienlīdz rūpīgi un veiksmīgi noslīpēt, taču, savērtas uz romāna sižetiskā diega, tās veido krāšņu rotu teātra beidzamajā laikā pabalējušajam repertuāram.
No Gordona Krēga aizgūtā ideja piepildīt skatuvi ar pārvietojamiem širmjiem nodrošina iestudējumam nevainojamu darbības kopējo plūdumu. Savukārt Meijerholda estētikas izmantošana ļauj režisoram brīvi rīkoties ar tādām kategorijām kā laiks, telpa un kustība, lai cauri paspilgtinātajiem tēliem neuzkrītoši ietiektos arī šo smieklīgo būtņu dvēseles sfērās. Tas viss kopā uz skatuves veido vienu lielu sulīgi orķestrētu romāna pasauli, kurā Alvis Hermanis, profesionāli izmantojot mūsu uztveres sakarības, uzbur sev vēlamo realitāti un ļauj tajā ienākt arī skatītājam, lai kopīgi izbaudītu brīnišķīgu vakaru Odesas anekdošu smeldzīgajā gaisotnē.
VĒRTĒJUMS
Režija: 5
Aktieri: 5
Scenogrāfija: 4
Maksimālais vērtējums – 5
Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs “12 krēsli”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors, scenogrāfs: Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne. Lomās: Andris Keišs, Gundars Āboliņš, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Guna Zariņa, Sandra Kļaviņa vai Elita Kļaviņa, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Regīna Razuma, Edgars Samītis, Andis Strods.
Nākamās izrādes: 21., 23. un 27. decembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Vita Krauja, “Kultūrzīmju” žurnāliste: “Smiļģis justos laimīgs. Skaidrība, kaislība, vienkāršība – šie trīs vecmeistara iedibinātie postulāti atkal valdīja uz vecās Dailītes jeb Jaunā Rīgas teātra skatuves Alvja Hermaņa izrādē “12 krēsli”. Neviena lieka vārda, nevienas liekas ainas vai falšas intonācijas aktieru spēlē. Absolūti pelnītas ovācijas pirmizrādes vakarā. Izrāde noteikti pretendēs uz balvu nākamajā Spēlmaņu naktī. Nerodas vēlēšanās pārlasīt Ilfa un Petrova romānu, jo šis nav tas gadījums, kad rezignēti jānopūšas, sak, pirmavots, protams, grūti pārspējams. Kādā no savām pēdējā laika intervijām Hermanis izteicās, ka turpmāk gribētu iestudēt tikai komēdijas. Tieši tādi arī šķiet “12 krēsli”. Katrs tēls ir kā groteska parodija – alkatībai, skaudībai, muļķībai, pērkamībai, lepnībai… Līdz ar katru Bendera (ķermeniskā valodā lielisks Andris Keišs) un Vorobjaņinova (lielisks Gundars Āboliņš) atrasto krēslu skatītāju sagaida kodolīgs un teatrālajā patiesīgumā apbrīnojams stāsts. Sirsnīgi aizkustinoša ir Hermaņa saspēle ar skatītāju: jau pēc otrā atrastā krēsla top skaidrs, kas uz skatuves notiks, kad abu galveno varoņu rokās nonāks nākamais. Traģēdija piezogas šķietami nemanāmi. Īsti pat negribas ticēt triju večiņu stāstam, kā Bendera līdzgaitnieks krēslu medījumos aukstasinīgi gatavojas slepkavībai. Un tomēr tā notiek.”
Agnese Rutkēviča, dramaturģe: “Izrādē uzteicams ir kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes devums. Tajā ārkārtīgi jūtama A. Hermaņa operu pieredze, pašironija par operas žanru, filigrāni un brīžiem eskaltēti aktierdarbi, scenogrāfija, kura atgādina ne tikai dzīves labirintu, bet arī asociējas ar zārkiem. Tomēr dramatizējumam ir trūkums – pietrūka koncentrētāk un raitāk izstāstītu tieši 12 stāstu, izrādē to bija gandrīz uz pusi mazāk. Brīdī, kad A. Keiša varonis atnesa vienlaicīgi piecus krēslus, radās iespaids, ka pārējiem stāstiem vienkārši fiziski pietrūcis laika. Izrādē ir aktierdarbu pērles – Guna Zariņa, Vilis Daudziņš un Ģirts Krūmiņš. Tomēr abi galvenie varoņi mani šoreiz neuzrunāja. Gundara Āboliņa Kisa šķita vārgs un sašļuka ar katru nospēlēto ainu. Andra Keiša Benderam līdz ar viņa bravūrību pietrūka cilvēciskās šķautnes. Muzikālajā noformējumā izmantotie opermūzikas fragmenti izrādei deva vajadzīgo smeldzi, ko ne vienmēr varēja sniegt groteskā un komiskā aktierspēle. Kopumā – izrāde ir skaista, un Hermanis turpina izmantot nostrādātos režijas paņēmienus jaunā, daudz augstākā virtuozitātes līmenī. Pagaidām nav jābaidās no atkārtošanās. Kaut gan – robeža ir bīstami šaura.”
