Liāna Langa: „Visu Jura Poškus spēlfilmu dialogi ir paliekoši un citējami” 8
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Skatīties Latvijas un Eiropas autoru filmas vienā no pasaules skaistākajiem kinoteātriem “Splendid Palace” Rīgā ir iespēja, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka diez vai tā īsti novērtējam.
Par tās ekskluzivitāti vēlreiz pārliecinājos, tur kādu dienu apmeklējot Jura Poškus jaunās filmas “Saule spīd 24 stundas” seansu. Pirms seansa skan gaumīgs džezs, kinoteātra personāls laipns un smaidīgs. Popkorna smarža nevēdī. Cik gan lieliski ir būt pie sevis mājās sakoptā, siltā vidē! Un cik labi, ka šis unikālais kinoteātris savulaik nav ticis likvidēts. Ar “Splendid Palace” mēs varam lepoties! Augstvērtīgas filmas jāskatās uz lielā ekrāna, kam tās ir domātas, par to nav ne mazāko šaubu. Tā ir īsta, neatkārtojama bauda ikvienam kino cienītājam.
Kinorežisors Juris Poškus (1959) ir trīs dokumentālu un trīs aktierfilmu autors, lielāko ievērību guvis ar divām pilnmetrāžas spēlfilmām “Monotonija” (2007) un “Kolka Cool” (2011), kurās pievērsies savas paaudzes un Latvijas sociālās vides izpētei, talantīgi portretējot arī Rīgu un provinci. “Kolka Cool” ir tik izcili uzfilmēta un samontēta, ka to vienmēr noskatos vēlreiz, ja šādu iespēju piedāvā LTV. Tajā ikreiz var atklāt kādu jaunu īstas kino mākslas cienīgu niansi. 2011. gadā filma izraisīja skaļas diskusijas un sadalīja sabiedrību divās daļās – vieni uzskatīja, ka latviešu jaunieši – bezdarbnieki, slaisti un dzērāji – nav jārāda kino, otra novērtēja šo filmu kā īstu kinematogrāfisku sasniegumu. Pēc divpadsmit gadiem varam pārliecināties, ka taisnība bijusi pēdējiem. Mums ir vajadzīga gan godīga atklātība refleksijā pašiem par sevi kā filmā “Kolka Cool”, gan tādi kino darbi, kas iedvesmo mīlestībai pret savu tautu un valsti kā Dzintara Dreiberga “Dvēseļu putenis”, kurai bija sensacionāli panākumi.
Komēdijā “Saule spīd 24 stundas” Juris Poškus pievērsies un risina vīriešu pusmūža krīzes problēmu. Filmas sākumā skatītāja uzmanību notur Andra Keiša, Kaspara Znotiņa un Intara Rešetina (kuru gribētos mūsu filmās redzēt biežāk) žilbinošā saspēle, bet tad galvenais varonis Mārtiņš (Andris Keišs) paliek viens un dodas uz Ziemeļpolu iekšējo harmoniju meklēt. Jo dzīvē it kā viss ir – turīgums, veselība, iespējas un skaista draudzene –, bet laimes kā nav, tā nav. Par to arī filma. Kāpēc tās nav?
Vīriešu pusmūža krīze ir apcerēta daudzās filmās, piemēram, Federiko Fellīni “8/5” (1963) vai īpaši smeldzīgi – krievu kino šedevrā, Romāna Balajana “Lidojumi sapnī un nomodā” (1982). Juris Poškus šo sarežģīto, iekšējiem konfliktiem un nenoteiktības piesātināto pusmūža krīzes jautājumu risina ar viņa režisora rokrakstam raksturīgo vieglumu un vienlaikus dziļumu, kā arī unikālo humora sajūtu. Visu viņa spēlfilmu, tagad arī jaunākās, dialogi ir paliekoši un citējami, tie ir sava veida laika zīmes. Bet, kad galvenais varonis Mārtiņš ir sāpināts, viņš skrien pa kādu no Rīgas tiltiem un rēc kā ievainots lauva. Šajā komēdijā nav tikai smieklus izraisošas epizodes, tur notiek īsta drāma caur smiekliem, un otrādi.
Nevēloties šīs slejas lasītājiem laupīt skatīšanās prieku, sižeta peripetijas neatstāstīšu. Juris Poškus ir meistarīgs pasaules attēlotājs. Krievijas ziemeļu pilsētciemata kolorītā vide, viesnīcas savdabīgi krieviskie, nolaistie interjeri paši par sevi ir filmas varoņi, kuri reprezentē galēju bezcerību. Ziemeļu pilsēteles vide – gluži kā spēkpilns vīrietis savā pusmūža krīzē – balansē uz drīzas sabrukšanas robežas. Tur mūžīgi ir tikai sniegi, ledāji un debesis, viss pārējais ir smieklīgi cilvēka roku darināti būvju savārstījumi – kaut kādas daļēji apdzīvotas padomju blokmājas, gruveši. Tālāk par šo kolorītu personāžu apdzīvoto fantasmagorisko vietu ir tikai retu neprāšu, eksotikas cienītāju vai dzīvē pārsātinājušos indivīdu mērķis Ziemeļpols, par kuru filmas varone Olga (Jūlija Volkova) saka, ka tur jau nekā nav – vien sniegs un putenis. Ko tur redzēt, ko meklēt? Dzīvē apjukušajiem vīriem vajag tur piestāt, lai pašapliecinātos savās acīs un sevi atrastu vai pazaudētu? Var jau būt.
Kamēr dzīvojam, mums saule spīd 24 stundas.
