Piesegs birokrātiskajai uzbāzībai 0
Tabakas oponenti agrāk no sirds bija pārliecināti, ka cilvēki smēķē tāpēc, ka neapzinās ar to saistītos riskus, taču vienlaikus pauda, ka “uzskata par nepieciešamu saglabāt katra cilvēka izvēles brīvību, tāpēc neuzstājās par smēķēšanas aizliegšanu vispār, piedāvājot pārliecināšanas un profesionālas izglītošanas metodes”. Lai arī represīvo metožu propagandētāji neaicināja izsludināt totālu tabakas aizliegšanu, apzinoties to, cik tas būtu nepraktisks solis, tomēr kvēlā entuziasmā visviet lobēja likumus, kas “aizliegtu smēķēšanu jebkurā vietā, izņemot savu personīgo mitekli”. Mūsdienās tabakas oponenti jau klaji noraida “katra cilvēka izvēles brīvību attiecībā uz smēķēšanu”, paziņojot, ka cilvēkus smēķēt pamudina reklāma, ka viņi nonāk atkarībā no nikotīna, vēl pirms kļūst pieauguši un apzinīgi.
Absolūtā pretstatā savulaik sludinātajai apņēmībai ieturēt tolerantu un profesionālu pieeju sabiedrības izglītošanā, tagad viņi uzstājas par visplašākā spektra vardarbīgām metodēm, ieskaitot ne tikai smēķēšanas aizliegumu, bet tostarp arī brutālu cenzūru, smagus nodokļus un absolūti apšaubāmo nikotīna satura samazinājumu tabakas izstrādājumos (galvenokārt cigaretēs, kas, patiesību sakot, arī ir teju vienīgais tabakas izstrādājumu veids, kurā to var izdarīt). Un, lai attaisnotu savu represīvo mērķtiecību, šie ļaudis aizvien biežāk izmanto viltu, maldus, klajus melus un faktu falsifikāciju.
Saistībā ar apgalvojumu par reklāmas iedarbību uz pievēršanos smēķēšanai vai smēķētāju skaita palielināšanos, nekur un nekad nav uzrādīts neviens kaut vai puslīdz vērā ņemams pierādījums. Varbūt vienīgi izņēmums ir katra cilvēka iespējas izvēlēties konkrēta ražojuma tabakas izstrādājumus, bet tas jau ir gluži cits jautājums. ASV Ģenerālā ķirurga konsultatīvā komiteja 1989. gadā izplatītajā ziņojumā atzīst, ka “nav nekādu nopietnu zinātnisku pētījumu rezultātu, kas ļautu atzīt, ka reklāma vai jebkādi līdzīgi pasākumi palielina tabakas lietošanas līmeni, un, ņemot vērā šā jautājuma sarežģītības pakāpi, nav arī nekāda iemesla sagaidīt, ka tādi parādīsies pārskatāmā nākotnē”. Savukārt 1994. gada ziņojumā, kas galvenokārt bija veltīts nepilngadīgo smēķēšanai, atzīts, ka saistībā ar reklāmas it kā lielo lomu “literatūrā nav viennozīmīgu datu”. Nekas tāds zinātniskā līmenī nav sarūpēts līdz pat šai dienai.
Ir arī apgalvojums, ka atkarība no smēķēšanas ir tik spēcīga, ka neļauj no tās atteikties pat tad, kad cilvēks to ļoti vēlas. Tas jau ir atklāti nekaunīgs spļāviens sejā tiem cilvēku miljoniem, kuri tomēr spējuši to izdarīt. Mēs katrs pats zinām sev visapkārt daudzus tādus, vai ne? Faktiski realitātē ir tā: sabiedrībā ir aptuveni tikpat daudz aktīvo smēķētāju, cik tādu, kuri to atmetuši. Turklāt gluži vienkāršā veidā, bez jebkādām represijām un iebiedēšanas, nerunājot nemaz par kaut kādu “ārstēšanu” – izlēma un atmeta, un viss.
Vēl kā maldinoši manipulatīvu saukli izmanto apgalvojumu, ka smēķēšana dārgi izmaksā visai sabiedrībai. Taču, ja ieklausās un notic smēķēšanas apkarošanas represīvajiem entuziastiem, sanāk, ka smēķētāji vai nu “mirst jauni”, vai katrā ziņā nodzīvo īsāku mūžu par nesmēķētājiem. Ko par šādu situāciju saka ekonomika? Tikai to, ka tādā gadījumā vai nu melīgs ir apgalvojums par to nomiršanu jaunībā (vai kāds vispār zina kaut vai vienu tādu gadījumu, vismaz VIENU?!), vai arī kaut kas nav kārtībā ar to, ko dēvē par ekonomiku. Katrā ziņā jebkāda analīze apliecina, ka šis arguments nekādi nav attaisnojums nemitīgai tabakas izstrādājumu nodokļu paaugstināšanai vai vienkārši piespiedu cenas celšanai, ko turklāt visbiežāk nosaka nepieciešamība kompensēt dažādu veiklo izspiedēju panākto tiesas piespriesto soda naudu izmaksāšanu.
Vārdu sakot, visi šie un virkne vēl citu līdzīgu argumentu būtībā ir centieni noslēpt faktu, ka lielākā tiesa pret smēķēšanu īstenoto pasākumu ir tikai vienas apmātas ļaužu grupas kampaņa nolūkā citiem līdzpilsoņiem vardarbīgi uzspiest savu gaumi un priekšstatus par to, “kā ir vispareizāk”. Visbiežāk tas izpaužas retorikā par “visas sabiedrības veselības sargāšanu”, kas, kā jau labi zināms, mūsu sabiedrībā nozīmē tikai vienu – vai kāds to vēlas vai nevēlas, censoņi birokrāti vienalga par viņu rūpēsies, un par to būs jāmaksā.
