Lauras Feldbergas izstādē smaržo laiks 0
Valsts jubileja tā kā būtu nosvinēta, ir mierīgāk un laiks atslābumam. Ieej gandrīz baltās izstāžu telpās un jūti, ka tur esošie mākslas objekti saplūst ar veļu laika ainavu aiz loga: ar melnām dziju švīkām savienotās, gaisā pakārtās melnās žaketes ir kā lieli, vēl neaizlidojuši putni uz salnas skartās ainavas fona. Kaut kur nepārprotami smaržo rudens lapas, smarža nāk no baltas, gaisīgas telts, kas nobērta ar čabošu lapu klājienu, tur arī mazs, naivs, bērna augumiņam piemērots soliņš vai arī kājbeņķītis vecākam cilvēkam. Uz tā var arī pasēdēt, padomāt, pavērot, kā krīt lapas un pirmās sniegpārslas… Otrajā telpā kaut kas pavisam lakonisks: divas kaudzes – kaltētas puķes, zāles, tējas, ceriņi, jasmīni, kas rūgti smaržo, – un otra tikpat liela kaudze pelnu.
Tad uzspīd saule, telpa sāk mirdzēt, gaisīgā telts – bērnības istaba – kļūst par aizraujošu un pētāmu gaismas objektu, kurā gribas palikt un varbūt pat dejot: gaisā lido un uzmirdz sapņi un atmiņas no nama, kurā, iespējams, bija ar kļavu lapu rakstiem rotāti, saules pielieti aizkari, pie sienas rotājās mammas gleznotājas saulainās ainavas un dārzā starp čabošajām lapām iestaigāts celiņš, kas ved uz izeju vai vārtiem. Un aiz tiem – plašā pasaule. Dzīve. Laiks. Ir atkal rudens.
Laurai Feldbergai šī ir ceturtā personālizstāde Talsu muzejā. Viņas māksla, kura mums zināma kopš 90. gadu vidus, kad Lauru iepazinām kā Mākslas akadēmijas otrā kursa studenti Talsu mākslinieku Pedvāles plenērā, ir bijusi mūsu puses mākslas zinātāju acu priekšā.
Pēc akadēmijas diplomdarba izstādes likās, ka Laura būs stilīga grafiķe, bet visai drīz viņas veidotie objekti Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā liecināja par labu land art māksliniecei, vēl notikušas arī vairākas viņas “konceptuālās” glezniecības izstādes. Vienu brīdi Laura rakstīja par mākslu dažādos preses izdevumos, arī portālā “Satori”, tad sāka rakstīt īstus stāstus (tie ir prēmēti) un pabeidza Literāro akadēmiju.
Tagad nu viņa kļuvusi par buto dejotāju un performanču dalībnieci, lasa lekcijas par šīm mākslām, organizē dažādas darbnīcas, veido grāmatu dizainu. Laura visu māk, ar viņu ir prieks kopā strādāt un piedalīties dažādos ar mākslu saistītos kopīgos notikumos; vecāku gēni viņai dāvājuši lielas darba spējas un mērķtiecību.
Visiem Lauras autordarbiem, it īpaši jau viņas instalācijām, pamatu pamatos ir apbrīnojami un apskaužami skaistas idejas.
Tās ir tīras, vienkāršas un personiskas, pirmajā brīdī – it kā pavisam viegli nolasāmas: nu kaut vai tāds izteiksmes līdzeklis kā dzija – vai no mūsu puses Pāces dzirnavām nākusi vai lēta sintētika, vai arī auklas – vai tad mēs bērnībā katrs neesam spēlējušies ar dziju kamoliem, palīdzējuši omām tos tīt, pūlējušies darbināt vērpjamos ratiņus vai mēģinājuši no diegiem savilkt labirintus un lamatas kādam spokam, – kā gan izvēlēties vēl naivāku un bērnišķīgāku materiālu?
Bet Laurai no tām sanāk izsmalcināti grafiski darbi, arī līniju ritmu glezniecība visdažādākajās telpās un vidēs – muzejos, mazpilsētas kāpņu telpās, baznīcu pagalmos, ainavā –, skatītājos pēc pirmā vizuālā pārdzīvojuma tālāk rosinot tik dažādas pārdomas un asociācijas – par satikšanos un savienošanos, par attiecībām un telpu starp cilvēkiem, par tiltiem, ilgām, tuvumu-tālumu.
Lēto veikalu žaketes un mēteļi kā cilvēki, laikabiedri vai draugi, tad – balto kreklu laiks – performance “Cilvēki-kalni”, kuru kopā esam realizējuši Talsos, Rojā pie jūras, Lugano… Gleznošanā ar priekšmetiem (tā kādreiz jauno mākslas veidu instalāciju nosauca Indulis Zariņš) Laura ir sasniegusi lielu meistarību, jo savu ideju viņa prot ietērpt konceptuālā un romantiskā formā vienlaikus. Tas rosina skatītāju, un ikvienam ir iespēja piedzīvot aizkustinošu jaunatklājumu, atliek vien būt atvērtam un ļauties izjūtām, meklējot saistību ar savas dzīves situācijām un savu emocionālo arhīvu.
Jāpriecājas, ka kaut ko jaunu pašai sev šai jomā, kā pati atzīst, viņa aizsākusi tieši ar katru Talsu izstādi.
“Ziema” (2008 ) uzrunāja ar gaidīšanas svētku noskaņu: gādājam malku, kraujam pie siltmūrīša, kurinām krāsni, meklējam kamanas un ragavas un liekam tajās degošas sveces, “…šī ziema ir silta…”, toreiz pamanīja Valsts prezidents Zatlers.
“Vasaras” (2011) izstādes vadmotīvs bija saules atnākšana – kāpšana pretī tai pa zelta trepēm, zāles zaļums, kas aiziet debesīs, vainags galvā un lūkošanās saulrietos.
Izstāde “Rudens. Piederība” ir mākslinieces pārdomas par laika plūsmu, pārmaiņām, zaudējumiem un atjaunotni: “Kas ir tas, kas manī paliek nemainīgs, kad atkal izgaist mirklis, kad atvados no kaut kā būtiska, kad pienāk vakars dienai vai noslēgums aizvadītam dzīves gadam. Beigas. Jauna sākuma iespēja. Meklējot kodolu savai būtībai, meklējot izpratni par dzīvi, par pasauli, nākas atvadīties no dažādām iedomātām patiesībām, atbrīvoties un pārvērst pelnos ilūzijas un pašai savas “mākslīgās ādas”…”
