Smaržīgi un iedarbīgi. Testējam medību sāls pastas un sīrupus 2
Ar medībām parasti ir tā – rezultātu gribas uzreiz, šeit un tagad. Parasti gan tā nenotiek. Novērošana un pievilināšana prasa laiku, tās var būt nedēļas, tie var būt pat mēneši. Viens gan ir skaidrs – ja dzīvnieku nav, tad arī rezultātu nebūs. Lai kādu pievilinātu, mežā tam ir jābūt.
Savā izmēģinājumu poligonā iepriekš testēju vācu Salz Paste, kas sākotnē bija gana efektīva. Nostāvējusi savā kārbā divus gadus, sāls pasta bija zaudējusi smaržu un iedarbīgumu. Tas nozīmē, ka nav ko taupīt, bet ir dāsni jālieto. Kukurūzas smaržas sāls klucis vientuļi tā arī pazuda zemē, šķiet, neviens tam pat klāt nepienāca. Kaut kādi smaržīgi un smirdīgi sīrupi nepiesaistīja nekādu uzmanību, tādēļ nopriecājos, kad manā redzeslaukā nonāca slovāku ražojuma sāls pastas – Atrasalt.
Interneta veikals e-medziokle.lt atsūtīja testam sāls pastas kārbās ar trifeļu, anīsa un kukurūzas garšu, kā arī atsevišķā tūbiņas iepakojumā – pastu ar ābolu smaržu un garšu. Principā varat sāls pastu arī pagaršot, nekā slikta jau tur nav, tikai šaušalīgi sāļi. Pirms tam bija iespēja iegādāties sīrupus no Vnadex, ko piedāvā SIA “Ieroči”, bet šie pievilinātāji manā gadījumā nenostrādāja vispār.
Pirms diviem gadiem pavasarī guvu tīri labus rezultātus ar vācu Salz Paste. Speciāli tika uztaisīts sāls stabs, uzlikts sāls klucis, stabs noziests ar pastu, uzlikta kamera, un jau pavisam drīz tika manīti pirmie dzīvnieki, kas nāca skatīties, kas tad tur smaržo. Pa šiem diviem gadiem astoņdesmit metrus tālāk tika ierīkota jauna sāls laizītava ar kameru un sāls kluci. Tur pagājušā gada rudenī izmēģināju Vnadex sīrupus – ar ābolu, kukurūzas un sardīņu smaržu. Par garšu nevaru spriest. Protams, sīrupi tika izlieti atsevišķi, ne visi kopā. Ar tiem īsti nepaveicās, jo uznāca lietus, viss tika aizskalots un uz tiem nereaģēja neviens meža iemītnieks. Varbūt tuvumā tobrīd arī nebija neviena dzīvnieka.
Ar jaunajām pastām testa turpinājums bija pavisam viegls. Pirmajā vakarā tālākajā sāls laizītavā uz koka bluķa uzziedu kukurūzas pastu. Jāsaka gan, ka tur iepriekš nobildēts briedis, aļņi, pēc divu gadu pārtraukuma pāris reizes bija atnākušas cūkas, stirnas ir parasti viesi, kā arī ik pa laikam parādās kāds mazais plēsējs. Tika uzstādīta kamera, un cerīgi gaidīju, kāda būs reakcija – šajā brīdī manā testa poligonā bija uzstādīta Minox meža kamera, kas bildes nesūta, tikai tās uzņem. Nākamajā dienā no Ieskaties.lv pēc apkopes saņēmu savu Doerr kameru, kas bildes sūta. Uzliku to sākotnējā sāls laizītavā, noziedu stabu ar ābolu smaržas smāķi, un tests varēja sākties.
Trifeļu pastu vēl neizmēģināju, bet anīsa tiks testēta citā vietā. Jāsaka, ka zieķēt no kārbas ir vieglāk, jo līdzi nāk lāpstiņa, kuru pēc tam var ielikt kārbā. Ar tūbiņu ir tā – ja to attaisi, tad viss saturs jāizlieto. Jāpaņem līdzi maisiņš, kurā pēc tam tukšo tūbiņu var ielikt, lai nepieķēpātu visu somu vai kabatu. Šajā ziņā tūbiņu lietot nav tik ērti, ja vien netiek izmantota pistole, ar kuras palīdzību saturu uzspiež uz staba. Rezultāti pārsteidza, jo nākamajā rītā Doerr sāka sūtīt bildes. Vispirms pie ābolu smaržas sāls staba atnāca jenotsuns. Mazliet vēlāk klāt bija buciņš, kurš ap stabu grozījās kādu stundu, to laizīja, ostīja, gāja un nāca atpakaļ. Pēc tam atklājās, ka tas bijis arī pie kukurūzas pastas, bet vienkārši pagājis tai garām. Buciņš pie ābolu pastas atnāca arī nākamajā dienā. Tad paviesojās kāds mistisks kaķis. Vairāk gan šobrīd novērojumu nav, testu turpinām, bet pirmā reakcija bija tiešām pārsteidzoša. Varbūt āzītis vienkārši gadījās tuvumā, bet viens ir skaidrs – ābolu smarža to ļoti vilināja. Pie staba piegāju pēc divām dienām. Pasta bija apkaltusi un vairs nebija tik spilgti sarkana, toties smaržu varēja just pa gabalu. Nav brīnums, ka dzīvnieki pienāca pārbaudīt, kas tur ir.
Jāsaka, ka pirmā sāls laizītava aktīva bija vismaz astoņus mēnešus. Bet šī tikai tagad atjaunota un pirmie rezultāti iegūti jau uzreiz. Jāpiebilst gan, ka, visticamāk, tā ir veiksme un sagadīšanās, tomēr dzīvniekiem šīs smaržas interesē un šīs vietas tos piesaista.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā
