Sandra Vensko: Noturēt Eiropu, kādu katrs uzzīmējis savā iedomātajā pasaulē, kļūst aizvien grūtāk 11
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Baltijas ceļā, kas norisinājās pirms 32 gadiem, cilvēkus vienoja garīga, spēcīgi iezīmēta brīvības līnija apziņā, vēlme sargāt savu un kaimiņvalstu kopīgo robežu, vēl neatgūto neatkarību.
Tik spēcīgs bija šis domu strāvojums, tieksme tapt svabadiem, ka neviens svešais nespēja vairs uzurpēt varu.
Tēlaini izsakoties, brīvības žogi bija cilvēku prātos, tos nevarēja izārdīt ne tanki, ne garīgi pazemojumi. Brīvība skanēja kā vārdi un mūzika.
Šobrīd, kad visa pasaule sasaistīta ar atkritumu ķēdēm, teju katra grāmata, mākslas objekts ir ne tikai garīgs baudījums, bet daļa no iztērētajiem dabas resursiem.
Jo vairāk, katra filma, katra glezna, visi saražotie materiāli, ko ražo kāda konkrēta rūpnīca, rada apdraudējumu ekosistēmai.
Pandēmijas process gada laikā izārdīja, izmainīja neredzamo brīvības zīmējumu, ļaunuma krupītis iesēdās un kurkšķināja: viss ir slikti, viss ir slikti!
Tie, kuri nesaņēma dīkstāves pabalstus, un tie, kuri cerēja, ka kultūras procesi atjaunosies paši no sevis, dzīve ieies vecajās sliedēs, joprojām tic krupīša kurkšķēšanai.
Mākslinieks rada no nekā, sabiedrība rada no nekā, cilvēks rīkojas un pārveido savu apkārtni līdz nepazīšanai, atkritumus ražo, neko sliktu nevēlēdams ne sev, ne citiem, jo savāc, sašķiro nevajadzīgo.
Taču šajā procesā nav brīvības alku, trūkst smalko neatkarības vibrāciju, vien vēlme atsvabināt planētu no draņķības.
Katra valsts ir tieši tik koša, cik košu to grezno jūtīgums sabiedrībā. Kad pasaule reāli mostas, cilvēki sāk šausmināties, aizmirstot, ka kopienas un valstis vairs nespēj funkcionēt noteiktās, iezīmētās teritorijās.
Pasaules varenākās valstis nespēj iznīdēt autoritārismu, un vienīgais veids, kā pakļaut citas valstis, ir karš, vardarbība, kopienu sabiedrībai nav jēgas, un globālie procesi ir neizbēgama realitāte.
Ja migrantu ieceļošanas kultūra skar pierobežas joslu, tad skars arī Rīgu, lielās valstspilsētas, rūpes par atkritumu mazināšanu uz brīdi paliks otrā plānā, panika un nepatika kalpos varas maiņai.
Migrantu plūsma būs, un mazās valstis cietīs. Ne no cilvēkiem, bet no pārmaiņām, kas apziņā zīmē aizvien jaunas vīzijas, pastiprinās nepatika pret to, ko cilvēks nevēlas redzēt.
Latvija vairs nav tā mazā valsts, kur bezrūpīgi sēdēt pie galda un lasīt grāmatu, spriedelēt, kāpēc viens vai cits rakstnieks, radoša personība kļuva par nodevēju, kādas privilēģijas sagādāja totalitārās varas laiks.
Nav iespējams norobežoties no dažādības, noslāpējot alkas dzīvot ērti un drošībā, un ir tuvredzīgi paļauties uz kādu stingrāku roku, kad brīvības līnija šķietami gaist.
Pašsaglabāšanās instinkts – pasargāt sevi, bērnus, vecākus, tikai tad rūpes par kaimiņiem, tuviniekiem, pēdējā vietā ienācēji.
Cik patiesībā trausla ir šī garīgā brīvības līnija, sāk aizmirsties, cik sarežģīti bija šo līniju iezīmēt, nograut neuzticēšanās mūrus un mācīties dzīvot brīvā zemē.
Iezīmējas tendence izrādīt savstarpēju nepatiku, bravūra un prātuļošana par šķelšanos – atbrīvojas vieta reālām dusmām, ka otrs nav tāds, kādu iztēlojies.
Domājot par migrantiem, kuri nokļūst zemēs, ko tie nekad pat sapņos nav redzējuši, zemapziņā slēpjam patiesās bailes no kara.
Tverot nemitīgo ziņu plūsmu, šķiet, likuma vara aizbīda brīvības svītriņu no ierastā dzīves ritma, pārbīdās akcenti, līdz kaut kas, izrādās, ir nemanot mainījies.
Kad tuvu klāt sastopas atšķirīgas kultūras, vārds “migranti” atgādina, cik nedroša un nepārskatāma ir pasaules ainava.
Noturēt Eiropu, kādu katrs uzzīmējis savā iedomātajā pasaulē, kļūst aizvien grūtāk.
Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai pārvarētu aizvainojumu, nevainojot Dievu vai vīrusu, sākt atsacīties no liekas greznības, baudīt gadsimtos uzkrāto un novērtēt pasauli, kas vēl nav saplacināta zem atkritumu nastas.
Šajās augusta dienās izskanēja mazie Dziesmu svētki. Koncerts, kas bija veltīts izcilajiem kordiriģentiem – brāļiem Kokariem, svētku dziesmu vakars “BrāliBrāli” atjaunotajā Mežaparka estrādē, vairāk kā atslēga sirdī paslēptajam un nepasacītajam.
Par mīlestību un neredzamo gaismas staru, cilvēka personības spēku liecina mākslas nezūdamība, sērdienības un ļaunuma izravēšana tā saknē.
