Smakas traucē dzīvot. Apkopota informācija par desmit vietām Latvijā, kur iedzīvotāji saskaras ar nepatīkamām smakām 7
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vairāk nekā puse sūdzību, ko pērn saņēmis Valsts vides dienests (VVD), saistītas ar traucējošām smakām. Turklāt katra piektā sūdzība VVD pārbaudes laikā apstiprinājusies.
Visvairāk smird Rīgā un ap to
Visbiežāk iedzīvotāji VVD ziņojuši par traucējošu smaku Rīgas pilsētā – saņemti vairāk nekā 560 ziņojumi, stāsta VVD pārstāve Kristīne Kļaveniece. Rīgas pilsētā visbiežāk iedzīvotāji ziņojuši par traucējošām smakām Rīgas Brīvostas apkārtnē, kā arī Bolderājas apkārtnē, kur ziņojumi saņemti par AS “Latvijas Finieris” un SIA “Noliktavu parks” darbību.
Tāpat VVD saņēmis samērā daudz sūdzību par traucējošu smaku Pierīgas novados – Inčukalna novadā, kur visi ziņojumi bija par SIA “Vangažu nafta” darbību, un Babītes novadā, kur visi ziņojumi saistīti ar SIA “Rīgas ūdens” dūņu uzglabāšanas lauku “Vārnukrogs” darbību.
Par “Vangažu naftu” jau vairākkārt medijos izskanējušas ziņas, ka iedzīvotāji sūdzas par neciešamām smakām. 2016. gadā pat tika izveidota darba grupa ar mērķi novērst uzņēmuma radītās smakas, bet 2018. gada vasarā VVD pieņēma lēmumu daļēji apturēt uzņēmuma darbību. Pārkāpumi Vangažu terminālī tika konstatēti arī 2019. gadā.
Spriežot no VVD informācijas, piemēram, Vidzemē 110 ziņojumi saņemti par SIA “Staļi” darbību. Tā kā šis uzņēmums atrodas Priekuļu novadā, bet ļoti tuvu robežai ar Cēsu novadu, iedzīvotāju ziņojumi saņemti no abiem novadiem. Vidzemē sūdzības saņemtas arī par traucējošu smaku Limbažu novadā – visbiežāk saistībā ar AS “Limbažu siers” un SIA “Grow Energy” darbību.
Savukārt Kurzemē VVD visbiežāk saņēmis ziņojumus par traucējošu smaku Ventspils pilsētā. Lielākā daļa no tiem saistībā ar Ventspils ostas teritorijā strādājošo uzņēmumu darbību. Zemgalē visbiežāk ziņojumi saņemti par traucējošu smaku, kas saistīta ar SIA “Agrofirma Jelgava” darbību Jelgavas novadā.
Kopumā 65% no visiem ziņojumiem par traucējošu smaku 2020. gadā reģistrēti Rīgā un Pierīgas novados, Vidzemē – 17%, bet Kurzemē – 12%.
VVD saņem iedzīvotāju sūdzības arī par citiem ar gaisa piesārņojumu saistītiem pārkāpumiem, piemēram, pagājušajā gadā no visiem saņemtajiem ziņojumiem aptuveni 3% bija par putekļiem un katrs otrais no tiem apstiprinājās.
Iedzīvotāji par vides pārkāpumiem var ziņot gan pa vienotā zvanu centra telefonu (+371 26338800), gan mobilajā lietotnē “Vides SOS”.
Pagājušajā gadā aptuveni puse no ziņojumiem par traucējošu smaku saņemti pa vienoto tālruni, ap 40% – “Vides SOS”, bet 10% gadījumu izmantoti citi informācijas sniegšanas kanāli. Arī par putekļiem iedzīvotāji visbiežāk ziņojuši, zvanot pa VVD vienotā zvanu centra tālruni.
Iespējamie risinājumi
Vaicāju VVD par to, kādi ir iespējamie risinājumi smaku novēršanā. Dienestā man paskaidroja, ka, izsniedzot vides atļaujas, dienests vērtē plānotās darbības atbilstību vairākos aspektos, t. sk. gaisa piesārņojumu un tā atbilstību gaisa kvalitātes normatīvam.
Ja pārbaudes laikā uzņēmumā, kam izsniegtas piesārņojošās darbības atļaujas, tiek konstatētas neatbilstības, uzņēmumam tiek uzdots novērst konstatētos pārkāpumus.
Tā, piemēram, veicot pārbaudes pēc saņemtajām sūdzībām par kreozota smaku Bolderājā, VVD 2020. gadā pieķēra uzņēmumu, kas veica darbību bez nepieciešamās vides atļaujas, t. i., C kategorijas apliecinājuma.
Dienests izdevis lēmumu par darbībām SIA “Noliktavu parks”, kur tika noteikts uzdevums uzņēmumam veikt smaku koncentrācijas mērījumus visos smakas emisijas avotos un veikt smakas koncentrācijas izkliedes modelēšanu, kā arī pienākumu visas darbības, kas rada smaku emisijas, veikt slēgtās telpās vai uzstādīt nepārtrauktu mērījumu smaku monitoringa staciju uz uzņēmuma robežas tuvākās apbūves virzienā, nodrošinot datu reģistrēšanu tiešsaistes režīmā un piekļuvi VVD.
Drīzumā viens no risinājumiem smaku samazināšanai būšot jau šobrīd iekļautā norma likumā “Par piesārņojumu”, kas nosaka, ka piesārņojošas darbības operatoram līdz šī gada beigām ir jāuzstāda kravas izgarojumu emisijas kontroles sistēma, ja tiek pārkrauti naftas produkti un bīstamas ķīmiskas vielas vai arī mazuts, jēlnafta vai benzols, ja šādu produktu un vielu apgrozījums operatora īpašumā vai lietošanā esošajā ostas teritorijā ir lielāks par 200 000 tonnu gadā.
Pašvaldības šo normu savos saistošajos noteikumos varēja iekļaut arī agrāk, negaidot šī gada beigas, taču vienīgā pašvaldība, kas to izdarīja, bija Ventspils pašvaldība, skaidro K. Kļaveniece.
Piesārņojošas darbības operatoriem uzstādot šīs kravas izgarojumu emisijas kontroles sistēmas, saņemtās iedzīvotāju sūdzības par smakām Ventspilī samazinājās par aptuveni 70%.
Ostas uzmana pastiprināti
Pagājušajā gadā VVD eksperti arī iesaistījās Ventspils un Rīgas brīvostu noteikumu izstrādē, kur uzstāja uz šīs normas iekļaušanu brīvostu noteikumos, vienlaikus nosakot operatoriem izveidot smaku un gaistošo organisko savienojumu jeb GOS emisiju monitoringa sistēmu, nodrošinot tiešsaistes datu pārraidi arī uz VVD, tādējādi VVD sniegto informāciju varēs izmantot darbā operatīvai datu analīzei un jau laikus reaģēt gadījumos, kad varētu tikt pārsniegti noteiktie smaku normatīvi.
Neraugoties uz iebildumiem, noteikumos tika iekļauti arī nosacījumi, kas paredz dažādu tehnoloģiju lietošanu, nolejot mazutu no vagoncisternām uz dzelzceļa estakādēm.
Jāpiebilst, ka kopš 2018. gada decembra jaunām sadedzināšanas iekārtām jau tiek piemērotas stingrākas emisiju robežvērtības cietajām daļiņām, sēra dioksīdam, oglekļa oksīdam un slāpekļa oksīdiem. 2021. gadā dienests sola īstenot papildu pasākumus jaunuzbūvēto sadedzināšanas iekārtu emisiju kontrolei.
Lai monitorētu vides piesārņojumu, VVD ir izveidojis lietotni, kur tiešsaistē var sekot līdzi uzņēmumu darbībai, izvērtēt putekļu un smaku ietekmi uz apkārtējo vidi.
Divos uzņēmumos – SIA “ROT”, SIA “STREK” – ir izvietotas tiešsaistes novērošanas kameras. VVD pakāpeniski lietotnei pievieno uzņēmumus, kuri pārkrauj putošas kravas, kā arī uzņēmumus, no kuru darbības var rasties traucējošas smakas.
Arī subjektīvs faktors
VVD pārstāve norāda – smaku mērījumus veic akreditētas laboratorijas, tās mēra smakas, kas ievāktas tieši smakas avotā, un to nosaka šī parametra testēšanas standarts. Taču vienlaikus viņa atgādina, ka traucējošas smakas vienmēr būs ļoti subjektīvs faktors.
“Reālajā dzīvē apmēram divas trešdaļas cilvēku smaku sajūt normāli, sestdaļa ir pārāk jutīgi, bet sestdaļa degunu ir nejutīgi. Normatīvi ir orientēti uz šo divu trešdaļu cilvēku labsajūtas nodrošināšanu.
Ņemot vērā iepriekšminēto, nav nosakāma robeža, cik liela smaka atstās ietekmi uz cilvēka labsajūtu, ja cilvēks jūt smaku, tas nenozīmē, ka šī smaka ir kaitīga, tas nozīmē labsajūtas traucējumu,” skaidro K. Kļaveniece.
