Viņi runā citā valodā? Viņi negrib runāt latviski! Viņi ēd kaut ko citu… Rožukalne vērtē raidījumu “Kāpēc viņi dara tā?” 161
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kāpēc viņi dara tā?” Viņi runā citā valodā? Viņi negrib runāt latviski! Viņi ēd kaut ko citu, viņi citādi izklaidējas, ģērbjas un uzvedas, atšķirīgi joko, citādi skatās uz mākslu, viņiem ir etniski iekrāsota politika un sports. Ir vēl sliktāk – viņi neskatās mūsu TV programmu… Viņi, viņi un… viņi mūs kaitina, mēs nesaprotam viņus un viņi nesaprot mūs.
Etniskās attiecības Latvijā definē identitātes, vērtības un politiķu vēstījumu.
Tās nav par vjetnamiešiem vai francūžiem, tas viss ir par latviešiem un krieviem. Kādam par to bija jāsāk runāt!
To dara TV projekts “Kāpēc viņi dara tā?” Un tas visai labi izdodas abiem raidījuma vadītājiem Jānim Krēvicam un Vladimiram Novodvorskim.
Autori nolēmuši būt tieši, drosmīgi un pārāk nesaspringt. Starp divām populārām izvēlēm – klusēt vai runāt – viņi izvēlas runāt, būt tieši un ieinteresēti.
Tā varētu teikt par diviem kolēģiem, kas prot smagās vēsturiskās un aktuālās traumas tvert viegli, bet nelaist vaļā, kamēr svarīgākais nav apspriests. Viņi klausās un ieklausās. Abi meklē un cenšas saprast, jautāt citiem un jokot par sevi un arī citiem.
Tas ir galvenais, kāpēc vērts redzēt līdz šim rādītos un svētdienās pirms “Nekā personīga” skatīties nākamos no astoņiem raidījumiem etniskajiem stereotipiem veltītajā “TV3” projektā. Tie tapuši, pateicoties Mediju atbalsta fonda iespējām veidot kvalitatīvu saturu komerciālajos medijos.
Joki izglābs raidījumu
Raidījumu “Kāpēc viņi dara tā?” varētu skatīties arī tāpēc, lai tiktu skaidrībā, kurš joko trāpīgāk – projektā nodarbinātie komiķi, raidījuma vadītāji vai viesi. Nepilnu pusstundu garajā formātā smiekli skan ļoti daudzas reizes.
Turklāt izjokotie atrodas turpat, kur joku plēsēji. Tēmas nav vienkāršas. Bet cilvēki ir nolēmuši tās apspriest, nevis turpināt apvainoties un izmantot iespēju šļakstīt sen uzkrātu žulti, sagaidot, ka tā pretrunas zudīs un “viņi” mainīsies.
Viņi, domājot “krievus” un “latviešus”, nemainās, bet izrādās, ka ir iespējams sarunāties.
Arī par sāpīgo, arī pat nesaprotamo. Neceriet, ka autori izvairīsies no “gansu” tēmas, bet katrs vārds, kas viesiem izsprūk krieviski (titru veidotāji noķer katru nelatvisku skaņu, iztulkoti ir pat žargona vārdi dažādās valodās, to vidū “backgound” un citi), netiek asociēts ar atbalstu “lienošai divvalodībai” vai “muguras liekšanu okupantu priekšā”.
Tā vietā ir dzīvīgas sarunas, un mēs uzzinām to, ko jau zinām, – populārākos mītus, stereotipus un vienkārši muļķības.
Mēs iepazīstam cilvēku reālas pieredzes, varam ieklausīties intonācijās, pārdomāt ideju, ka esam daudz līdzīgāki, nekā likās. Un Latvijas krievi ir pavisam citādi nekā Krievijas krievi, jo runā ar Pribaltikas akcentu un nav sevišķi nesavaldīgi.
Joki, pašironija, neliela citam cita izjokošana notiek visu laiku. Te ir etniskie joki, kas trāpa pa pieri.
Piemēram, ārzemnieku joprojām spēcīgās asociācijas ar Latviju kā Krieviju vai krieviski runājošas nācijas zemi ir tādi maigi sarkastiskie mājieni.
Ir joki un jociņi, kas nobrāž seju. Piemēram, par studijas paklāju, kas droši vien nu jāpieliek pie sienas, ja jau krievu jautājums ienācis raidījumā.
Vēl labāki, kā iedomātu samazgu spainis sejā, ir joki par dāvanu aploksnē ar Latvijas karti un uzrakstu “Apceļo dzimto zemi”, bet iekšā mudinājums doties uz Maskavas pusi.
Sadzīviski atmaskojoši un stereotipus kā balonus caurduroši ir joki par ārējo izskatu un apģērbu. Ja uz ielas satiks pusaudzi ar adidas jaku, teiks, ka krievam jābūt mugurā visam kostīmam, tad skaidrs, ka krievs. Tas pats latvietis, ja vajadzētu, varētu uzvilkt visu kostīmu un tad kļūtu par tādu, kas izskatās kā krievs.
Un, protams, tipiskais par alkoholu: krieviem ir slavenais šņabis un viņi daudz dzer, bet latviešiem balzams, tāpēc ārstējas.
Raidījumu veidotāju labākā ideja un lielākā drosme bijusi ļaut sprakšķēt jokiem. Tas viss rada vēlmi sarunāties, saprasties. Iespējams, arī iespēju mazliet mainīt kādus priekšstatus, ka viņi pavisam noteikti ir tādi un mēs par viņiem visu zinām jau iepriekš, turklāt labāk.
Detaļas mazinās etnisko spriedzi
“Kāpēc viņi dara tā?” formāts mazliet atgādina paradoksālu situāciju, kad krievs runā latviski un latvietis krieviski. Visu var saprast, bet jūtams arī vēl kas cits, svarīgas detaļas jāpiedomā pašiem un jāturpina klausīties. Turklāt iejaucas citu kultūru ietekme un TV formātu prasības, kurām grūti pārmest etnisko piederību.
Raidījums pēc struktūras nedaudz aizņēmies no slavenā britu un amerikāņu vakara šovu formāta, kurā visai slavens vadītājs sēž pie masīva galda un izsauc pie sevis runāties slavenības, lai ar to palīdzību pats kļūtu slavenāks. Raidījumos Krēvics un Novodvorskis pamīšus ieņem raidījuma vadītāju krēslu.
Vēl ik pa brīdim pieslēdzas komiķi Aleksandrs Guzenko un Rūdolfs Kugrēns. Viņiem piešķirta grūtākā loma: uzsākt katru raidījumu un radīt labu noskaņojumu, savienot dažādās raidījuma daļas un noslēgt to domu kakofoniju, par ko pārvēršas viesu sarunas.
Viesi ir ļoti svarīgi. Viņiem visiem ir kāds sakars ar krievu un latviešu sastapšanos: politikā, kāzās, pasākumos, mākslā, uz skatuves, sportā, medijos.
Daudzas uzslavas pienākas producentiem, kas atlasījuši, sameklējuši un uzrunājuši raidījuma viesus.
Krievu un latviešu jautājums daudz labāk saprotams, ja studijā ir teātra “Kvadrifrons” dažādu tautību aktieri. Ir forši, ka Intaru Busuli kāds kārtīgi izjautā par to, kāpēc viņš tik populārs Krievijā un dzied krieviski bez akcenta.
Vēl labāk, ja krievu humora izjūtu analizē Baiba Sipeniece-Gavare, ātri vien aizsūtot visu raidījuma ideju uz pārdomu pauzi, jo cilvēkus dala gudros un stulbeņos. Bet šo atbildi nevar ierakstīt etniskās piederības ailēs.
Raidījuma nopietnākā daļa ir abu vadītāju gatavotie sižeti. Krēvicam un Novodvorskim ir vienādas tēmas un vienādi uzdevumi, bet viņi pēta, meklē, jautā, radot katrs atšķirīgu stāstu. Šajos stāstos ir gan ekspertu domas, gan pētījumi, gan dejas apkārt pašu autoru stereotipiem par Latvijas etniskajiem stereotipiem.
Ieskanas arī vēsturiskas atsauces, mazliet vienkāršoti skaidrojumi par to, kāpēc netiekam vaļā no smaguma etnisko attiecību stāstos.
Tomēr visos raidījumos klātesoša ir nopietna analīze. Autori spēj apkopot dažādu informāciju, pamanīt pretrunīgo, neskaidro un izdarīt secinājumus. Tāpēc raidījumu “Kāpēc viņi dara tā?” nevar saukt par izklaidi, tas ir labi izveidots, daudzpusīgs analītisks raidījums.
Katrā no raidījumiem tā autori spēj parādīt, ka etniskās attiecības veido daudzi notikumi, izjūtas, pieredzes un identitātes. Projekta lielākais panākums ir spēja parādīt, ka lielākās Latvijas sabiedrības problēmas nevar risināt ar melnbaltu briļļu palīdzību, un atklāta, pamatota kritika, ka etniskās pretrunas ir pastāvīgi politizētas, uzkurinātas.
Tā ir jauna pieeja un joki palīdz to pieņemt pat tiem, kas vienmēr būs pret [pārmaiņām šajā jomā] un citādi nevar.
Sasniegtā dēļ nav vērts kritizēt dažus sīkumus, piemēram, diezgan vienkāršoto vēstures attēlojumu vai baismīgo studijas dizainu, kas, šķiet, iegūts kādā Staļina laika televīzijas garāžas izpārdošanā.
Saturs ir svarīgāks par šādiem, gaumes atšķirību rosinātiem, iespaidiem.
Es pieļauju, ka zināmu un nezināmu cilvēku personiskajos stāstos klausoties, kāds izjūt smeldzi vecajās, etnisko pāri darījumu rētās.
Pieļauju, ka “Kāpēc viņi dara tā?” diskusijas raisa dusmas, ka pasaule nav tāda, kāda likās pirms raidījuma, jo pat patriotu etalons Dīvs Reiznieks raidījumā kļūst dusmīgs, ka vakcīnu aicinājumi neskan latviski.
Tomēr raidījums parāda, ka pasaule nemaz nav bijusi tāda, kā mums gribētos. Varbūt uz mirkli visi bija tikai ienaidnieki vai tikai draugi, varbūt padomju traumas jāturpina vilkt līdzi 21. gadsimtā, tomēr pasaule un cilvēki jau ir mainījušies.
Kultūras ir sajaukušās, latvieši ievēro krievu tradīcijas, krievi ar prieku metas latviskajos svētkos. Identitātes un attiecības ļoti atšķiras no politiķu programmām. To saprast ir vērtīgi.
