Ne Zane, ne Baibiņa 3
Šovasar Kristīnes etniskā dziedājuma un muzicēšanas manierē pirmoreiz ieskanējās arī komponista Imanta Kalniņa mūzika. Kopā ar grupu „Raxtu Raxti”, kas radās grupas „Autobuss debesīs” mūziķiem pieaicinot citus mūziķus un jaunās, tautas instrumentu skaņās un dziedājumā apdarinot Imanta Kalniņa dziesmas. Tās un citu komponistu radītas dziesmas tautas mūzikai pietuvinātā manierē skanēs gan apvienības debijas koncertā 18. novembrī, gan „Raxtu Raxtu” gaidāmajā albumā, tostarp, piemēram, no jauna ieskaņotā Kalniņa „Karsta mana jauna dziesma” Kristīnes Kārkles dziedājumā.
Tomēr Imanta Kalniņa dziesmas koncertā būšot vien puse no repertuāra, atklāj Kristīne. „Kalniņa dziesmas bija sākums, bet šajā laikā esam gājuši tālāk,” skaidro Kristīne. „Līdzās Kalniņa dziesmām tapis arī daudz kas jauns – „Raxtu Raxtos” ir daudz radošu cilvēku, komponistu (Marts Kristians Kalniņš, Kārlis Auzāns u.c., aut.), kas raksta oriģināldziesmas un grib radīt kaut ko jaunu. Nevar sēdēt uz vecā – ir jāiet uz priekšu! Reizēm tiek izmantots kāds labs teksts no tautasdziesmas, reizēm – atrodam dzejnieka vārdus, bet tautas instrumenti ienes „folka” skanējumu.”
„Kad šovasar, Līgo vakarā, Madonā pirmoreiz atskaņojām vairākas Jāņu dziesmas, sapratām, ka tās nav tikai sezonāla rakstura dziesmas, bet neatkarīgas kompozīcijas, tāpēc koncertā ir arī sava vietā tām. Šis būs tāds „Raxtu Raxtu” atskaites koncerts par to, ko esam radījuši šajā laikā, par to, ka pašiem patīk.
„Man prieks, ka varu šajās dziesmās ielikt to, kā tās jūtu es, tomēr mans mērķis nav celt sevi visiem priekšā. Vienkārši – muzicēju. Esmu tur, kur jūtos labi. Man šķiet, ir briesmīgi darīt kaut ko, ko nejūti. Reizēm ir tā – vokāli viss skan labi, numurs ir izpildīts, bet acīs – tukšums. Man ir svarīgi, lai es varu kaut ko pateikt ar to, ko daru. Iedot kādam labu sajūtu. Reizēm vienā pantiņā ir tāda dzīves gudrība, kas aizķeras cilvēkam un paliek.”
Īpaši tuva Kristīnei esot Imanta Kalniņa rakstītā „Zanes dziesma” no filmas „Pūt, vējiņi!”, kas pirmoreiz etniskā skanējumā izskanēja Cēsu Imantdienās. „Dabūjām notis, Imants Kalniņš pierakstīja jaunu starpspēli.” Kristīne pasmaida – pati esot kā kaut kas pa vidu starp „pūtvējiņu” Baibiņu un Zani – nedz viena, nedz otra. „Tāds Zanes šerpums man ir. Laikam jau temperaments no latgaliešiem, kur latviešu, poļu, krievu asinis sajaukušās. Vienmēr iekšā bijusi uguns – nemitīgi jādarbojas. Un vienmēr sanācis tā, ka esmu vienīgā meitene puišu kompānijā. Ja būsi „baibiņa”, tādā vide vienkārši neizdzīvosi.”
