Smaidot dziedu 3
„Nekad neesmu speciāli rāvusies uz skatuvi. Vienkārši spēlēju, daru to, kas man patīk,” teic Kristīne. „Ir prieks, ka tas patīk arī kādam citam, un tad jau ir tikai likumsakarīgi, ka ej uz priekšu un attīsties.” Kristīne ir vijolniece ar mūzikas vidusskolas diplomu, taču prot meistarīgi apvienot dziedāšanu ar vijoļspēli, turklāt nereti – abas reizē. Mūziķe smejas – šajā mākslā esot izskolojuši latvju danči. „Kamēr citi bērni spēlēja gammas, man bija jābrauc kopā ar folkloras ansambli. Vēlāk bieži nedēļas nogalēs bija jāspēlē danči, un tad vajag pavadījumu, bet akordeona nav. Tad tu iemācies spēlēt pavadījumu pati sev. Nu jau tas notiek automātiski. Tādā brīdī nav laika domāt, vienkārši jābūt harmonijas izjūtai, lai pirksti paši skrien. Tagad ir otrādi – ja esmu bez vijoles, domāju – kur lai liek rokas!”
Šobrīd aizņemtības dēļ piespēlēt danču vakaros īsti neatliekot laika. „Ja grib to darīt kārtīgi, tas ir jādara ikdienā, jo dančus spēlēt ir jāprot. Tagad dodu šo iespēju arī citiem,” viņa smejas. Nudien, Kristīnes darbošanās lauks šobrīd ir ļoti daudzpusīgs. Viņas tautas mūzikā rūdītā balss un vijole skan gan postfolkloras grupas „Elektrofolk” pavasarī iznākušajā albumā „Elektro”, tā pārskanēja Mežaparka Lielo estrādi deju uzvedumā „Lec, Saulīte!”, šovasar kopā ar grupu „Folkvakars” mūziķe viesojusies Latviešu Dziesmu svētkos Kanādā, bet decembrī kopā ar „Laimas Muzykantiem” ceļos uz Latvijas Kultūras dienām Austrālijā.
„Tagad autentiskais, tradicionālais sāk atgriezties,” prāto Kristīne. „Man bija liels prieks, kad vasarā, koru olimpiādē, bija pieaicināta suitu sieva Ilga Leimane – tas tik labi „līmējas” mūzikā! Man patīk gan senais, gan mūsdienīgais. Jābūt abiem. Nevar spēlēt modernu „folku” un aizmirst veco. Daudz kur pasaulē tā vecā vairs nav, un, ja to var parādīt, tas ir fantastiski. Un mums vēl ir, ko parādīt!”, saka Kristīne, priecājoties, ka joprojām ir grupas, kas kopj folkloras lauciņu, un piebilst – „Ir no kā mācīties!”.
Un ir, no kā spēku smelt. Nule biedrības „Latve” paspārnē ierakstīta „Spēka dziesmu” otrā grāmatiņa (pirmā bija „Uguns dziesmas”), kas tiks atvērta 12. decembrī, Ventspilī. „Mūsu uzdevums bija ierakstīt dziesmas cilvēkiem, kas varbūt nepazīst notis – viņi var mācīties dziedāt līdzi. Protams, svarīgi, lai tas ir arī baudāmi. Noteikti nākamgad pabraukāsim ar šīm dziesmām pa Latviju.”
Kristīne smejas – pašai „spēka dziesmas” pastāvīgi mainoties. „Kad gaidīju meitiņu, bija citas, tagad – citas. Man ir svarīgi saprast, ka dziesma ir par mani. Ja tā palīdz iedrošināt – visu taču reizēm cīnāmies ar bailēm, nepārliecinātību – tā ir tava!”
Kristīne teic – par spīti daudzajiem projektiem, viņa nejūtas nogurusi. Tieši pretēji. „Enerģiju dod pati dziedāšana. Kā atveru muti, tā smaidu. Pēc tam varu apklust, noiet maliņā, ielīst dzīves nebūšanās, bet dziedot – smaidu. Ja dziedi to, kas patīk, skatuve neiztukšo. Līdz šim man ir laimējies, jo katrā no lielākiem vai mazākiem uzvedumiem satieku cilvēkus, kuri izrādās domubiedri. Tie, ar kuriem tu esi uz viena viļņa. Tas dod jaudu.”
