Diāna Jance: Smaida nezūdošā vērtība 3
Šovasar nokļuvu kādā Latvijas ciemā tālu no galvaspilsētas. Mūsdienās tas ir definēts kā apvidus, kam nepieciešams un arī pienākas īpašs ekonomiski un sociāli pamatots finansiāls atbalsts no Eiropas Savienības struktūrfondiem.
Ceļi ir grūti izbraucami, valsts televīzija ir gandrīz nesaredzama, iespējamo un neiespējamo darbavietu ir maz. Tomēr mazā ciema iedzīvotāju savstarpējā cieņpilnā saskarsmes kultūra ir daudz tuvāka vispārējiem senseniem Eiropas ieradumiem nekā citur. Ciema iedzīvotāji smaida un draudzīgi sveicina arī nejauši ieklīdušos svešiniekus. Daudzviet mūsdienu Latvijā smaids un sveiciens tiek uzskatīts par nevajadzīgu vērtību… Vēl samērā nesenā pagātnē, padomju impērijas laikos, smaidīt un sveicināt nejauši satiktus svešiniekus nebija pieņemts.
Nesen lasīju par pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Krieviju – tur, protams, notikušas daudzas šausminošas lietas. Izrādās, ka komunisma rēgs ir vajājis iedzīvotājus pat daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās, piemēram, trepju mazgāšana tika uzskatīta par buržuāzisku iezīmi un mazgātājus varēja deportēt uz gulagu… Kur nu vēl smaidīt, kur nu vēl sveicināt. Pat kaimiņš un radinieks tolaik varēja būt ienaidnieks. Esmu gājusi padomju skolā, un padomju vērtībās audzināta skolotāja mani mācīja: “Svešiniekiem nekad nevajag skatīties acīs un pieiet pārāk tuvu, jo viņi var tevi, padomju bērnu, uzrunāt un pat nofotografēt!” Acīmredzot tas tika uzskatīts par bīstamu, un mēs, padomju skolēni, kādu brīdi būsim jutušies pārāk brīvi.
Padomju valstī būt pelēkam un nepamanāmam bija drošāk. Būt vienam no pūļa, neizceļoties no neizteiksmīgās ļaužu masas, nepievērst sev uzmanību bija pareizāk. Brīvai personībai nebija vietas sociālistiskajā iekārtā, būt priecīgam un laipnam – tas varēja maksāt brīvību. Bija vispārpieņemts noliektu galvu paklausīt pavēlēm un ieteikumiem gan no augstāk stāvošajiem, gan no iekarotājzemes.
Turpretim Eiropā un citviet pasaulē ir pieņemts gan nejauši ieklīdušus viesus, gan apzinīgus tūristus sveicināt, uzrunāt un pieklājīgi jautāt, vai nevajadzētu palīdzību. Eiropas metropoles Londonas parkos garāmgājēji, pat viens otru nepazīdami, draudzīgi uzsmaida. Tā dara lielākā daļa Eiropas ciemu un pilsētu iedzīvotāju. Protams, ne jau ikviens un ne jau visur. Bijušās Padomju Savienības republiku un satelītvalstu iedzīvotāji svešiniekus nemēdz uzrunāt un tiem uzsmaidīt. Varbūt galu galā tā ir vieglāk – savilkt pelēku, neko neredzošu seju un paiet garām. Dīvainas ir šīs atavistiskās bailes no svešiniekiem.
Pieklājības likumi nosaka – satiekot savā sētā svešinieku, to sveicina. Ieejot telpā, kurā kāds atrodas, ienācējs un sagaidītājs sasveicinās. Daudzviet Latvijā pārdevējas, satiekot pircējus, ir nepatīkami iztraucētas un aizņemtas ar tikai sev saprotamām dziļām pārdomām. “Ka tik mani nepamanītu,” tāpat nodomā arī pircējs. Esmu dzirdējusi, ka no rietumzemēm nākošie uzņēmumi, ieviešot darba vietas Latvijā, liek saviem nākamajiem darbiniekiem iziet īpašus kursus, lai iemācītos smaidīt un uzrunāt klientus. Labas dienas vēlējums un smaids ir svarīgs gan devējam, gan saņēmējam.
Mūsu aizceļotāji stāsta, ka ne tikai Rietumu lielākās algas ir svarīgas, bet arī cilvēcīga attieksme. Apziņa, ka esi gaidīts, sagaidīts un tātad piederīgs.
Latvija ir plaša, un ikvienam tajā ir vieta. Gan mums pašiem, gan mūsu viesiem un draugiem. Brīvs Eiropas Savienības pilsonis ir gatavs dalīties ar citiem, un viņam ir ko dot. Vispirms jau smaidu un labas dienas vēlējumu. Pat nejauši satiktam garāmgājējam.
