Monika Zīle: Politiķiem jāsaprot, ka sabiedrības integrācija līdzšinējā izpildījumā ir neatgriezeniski izgāzies projekts 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ir jāatsakās no tā, kas izrādījies maldīgs un nedrošs pat tādā gadījumā, ja tobrīd mums nav ko likt vietā.” Voltērs
Paužot noraidošu attieksmi pret Pārdaugavas okupekļa nojaukšanas lēmumu, Latvijas Krievu savienība (LKS) organizējas protesta akcijas gājienam. Prokremliski noskaņotais politiskais spēks līdz šim jau savācis virkni drošības iestāžu aizrādījumu par Latvijas valstij naidīgiem izteicieniem un darbībām, tāpēc, laipojot starp savu atbalstītāju noskaņu apkalpošanu un partijas slēgšanas risku, LKS jau paziņojusi, ka šoreiz nebūs uzstājīgu aicinājumu pulcēties – tikai datums un laiks, līdzdalība katra paša ziņā.
Protams, gājienam vēl jāsaņem šajos gadījumos nepieciešamā atļauja. Bet gan jau LKS, būdama gana rūdīta protestētāja, rēķinās ar divējādu iznākumu un atteikumam pretī liks kādu citu, varbūt vēl skaļāku un izaicinošāku, okupekļa aizstāvēšanas soli.
Tomēr nav prāta darbs prognozēt pagaidām nenotikušo, kamēr valdošajā koalīcijā turpinās verbāla šausmināšanās par 9. un 10. maijā piedzīvoto un neviens no latvisko partiju četrinieka nav saņēmies paziņojumam, ka sabiedrības integrācija līdzšinējā izpildījumā ir neatgriezeniski izgāzies projekts.
Vārdusakot, mironis, kura elpināšanas un augšāmcelšanas mēģinājumi būs tukša rosība un naudas tērēšana.
Arī pēdējā laikā profesionālo politologu bieži piesauktā politiskā nācija, kuras veidošanai Latvijā tagad vajadzētu ķerties klāt no visa spēka, diemžēl ir kārtējais bezveida tēls: gan Frankenšteins, gan Saulcerīte.
Toties nesenie smagās patiesības mirkļi iezīmē ceļu, kurā valstij vajadzēja iet jau vismaz pirms gadiem divdesmit – tā ir izglītība latviešu valodā valsts finansētajās skolās un bērnudārzos, atvēlot līdzekļus mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām un kultūras projektiem.
Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) tāds virziens dažam Latvijas minoritāšu augsta ranga aizstāvim likās pārāk radikāls un draudēja aizkavēt pievienošanos ES saimei, bet vēlākais ir tikai valdošo politisko spēku neizlēmības sekas. Austrumu vizienā nemitīgi lūkojoties un baidoties “kādu” aizvainot, izčubināts sabiedrības slānis, kuram piederošie nebaidās rakstīt sociālajos tīklos, ka okupekļa nojaukšanas atbalsta gājienu 20. maijā “derētu aizslaucīt ar mīnmetēju”.
Demisionēt piespiestā iekšlietu ministre Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”) savam pēcnācējam atstāja neapskaužamu mantojumu. Tomēr, lai cik absurdi izklausītos, ir uzteicams viņas kūtrums pret latviešiem, latvisko un Latvijas valsti vērstā naida apkarošanā. Jo beidzot ļoti skaidri parādīja, kāda patiesībā izskatās trīsdesmit gadus no tīra gaisa un par lielu naudu būvētā sabiedrības integrācijas pils.
Tur Ukrainā dzīvību zaudējušo piemiņas dienā dzied “Katjušu”, rāda uguņošanas priekšnesumus un piekauj Krievijas impērisko agresiju nosodošos. Tāda šobrīd dzīves īstenība. Bet visiem politiskajiem spēkiem, kuri lūkojas uz 14. Saeimas deputātu krēsliem, vēlēšanu kampaņas laikā jābūt gataviem lietišķi runāt par sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Kā liecina daudzu attīstītu valstu pieredze, labklājības līmeņa reāla paugstināšana veicina valstij lojālās sabiedrības daļas pieaugumu daudz veiksmīgāk nekā iluzori teorētiski sadraudzināšanas projekti.
