Smaga loma bērnam. Kā vecāki neapzināti “aizvieto” mirušu mazuli 0
Aizstājējbērns ir jēdziens, kuru psiholoģijā lieto, lai aprakstītu bērnu, kas nācis pasaulē, lai aizpildītu miruša mazuļa vietu. Laika gaitā tas paplašinājies, lai ietvertu vecāku bērnu, kura loma ģimenē mainījusies, lai “pārņemtu” miruša brāļa vai māsas vietu – vai nu vecāku spiediena, vai “izdzīvojušā” vainas sajūtas dēļ, skaidro psiholoģe, medicīnas doktore Ebigeila Brennere.
Tāpat to var attiecināt uz bērniem, kuriem liek justies atbildīgiem par brāli vai māsu ar kāda veida iedzimtu vai iegūtu invaliditāti. Interesanti, ka aizstājējbērna izjūtas var būt raksturīgas arī bezbērnu ģimenē adoptētam bērnam.
Brennere kopā ar Ritu Batatu Silvermenu sarakstījusi grāmatu par šo fenomenu, kas Ritai ir pazīstams no personīgās pieredzes.
“Sena, nejauša saruna vēlāk izrādījās īsts pagrieziena punkts, kas mainīja manu skatījumu. Eilīna atklāja, ka viņas vecākā atvase nav viņas pirmdzimtais – viņas pirmā meita, kura slimoja ar leikēmiju, nomira pavisam maziņa. Nākamais bērns, Sūzija, nāca pasaulē drīz pēc tam. Eilīna atzina: lai cik ļoti viņa vēlējās un mīlēja Sūziju, viņa nespēja tikt pāri zaudējuma sāpēm un nejutās gatava jaunajam mazulim. Viņa jutās vainīga, ka trūkst tādas pat saknes, kāda viņai bija izveidojusies ar pirmdzimto meitiņu, kā arī ar dēlu un meitu, kuri piedzima vēlāk. Daudzi draugi jau bija ievērojuši, ka viņa bieži kritizē Sūziju un šķiet izturamies pret viņu citādi, kā pret māsu un brāli,” stāsta Silvermena.
Silvermena piebilst, ka šis stāsts viņā skāris kādu senu pieredzi un viņa sākusi saprast, ka Sūzijas gadījums ir ļoti līdzīgs viņas pašas bērnībai. Viņa piedzima 18 mēnešus pēc 14 gadus vecā brāļa nāves. “Sapratu, ka Eilīna izturas pret Sūziju tāpat kā mani vecāki izturējās pret mani.”
“Jau kopš agras bērnības jutu, ka mātes acīs man jābūt kādam, kas es neesmu. Bet tikai daudz vēlāk, skatot savu dzīvi caur jauniegūto zināšanu prizmu, mīklas atsevišķie gabaliņi sakrita vietās. Sāku saprast, ka mātes izturēšanās pamatā bija neizsāpētās bēdas par manu brāli. Viņa nebija saņēmusi nekādu speciālistu palīdzību, kas palīdzētu pārdzīvot smago zaudējumu. Tolaik pirmo reizi iedomājos, kā ir piedzimt kāda cita ēnā: kāda ir šī fakta nozīme gan manā, gan citu cilvēku dzīvē,” viņa sacīja.
Silvermena centās uzzināt vairāk un pārliecinājās, ka psiholoģijā patiešām ir sindroms, kuru dēvē par “aizvietotājbērna sindromu”. Tomēr par to nebija praktiski nekādas literatūras, izņemot dažus senus klīniskus pētījumus. No otras puses, vēsturē zināmi daudzi slaveni aizvietotājbērni, tostarp Salvadors Dalī, Karls Jungs, Vinsents van Gogs un citi.
Bērnu zaudējušus vecākus var salīdzināt ar izdzīvotājiem, kas cenšas darīt visu tik labi, cik vien spēj. Bet šāda zaudējuma pārdzīvošana bez iespējas “izreaģēt” sēras, var vēlāk izpausties kā kādam citam ģimenes bērnam uzlikta nesamērīgi smaga nasta. Šis bērns kļūst par personu ar neapzinātu (un neiespējamu) misiju – aizpildīt robu, ko atstājis mirušais bērns, un izdziedināt ģimeni. Šajā situācijā nav uzvarētāju, jo neviens nespēj aizstāt kādu citu.
Daudzi var nemaz neapzināties, ka ir aizstājējbērni, bet dzīvē cieš no depresijas, trauksmes, zema pašvērtējuma, perfekcionisma vai izdzīvotāja vainas sajūtas, nesaprotot kādi ir tā iemesli.
Kad viņi apzinās aizstājējbērnu sindromu, iespējams, viņi var sākt sevi uztvert pavisam citādi. Tādējādi daudzi aizstājējbērni kļūst par spēcīgām un ārkārtīgi veiksmīgām personībām, jo ir iemācījušies smelt spēku paši sevī.
Lai gan šis fenomens skar burtiski miljoniem ģimeņu visā pasaulē, par to daudzi nezina, un daudzi terapeiti pat nekad par to nav dzirdējuši, ne arī izprot īpašos apstākļus, konfliktus un problēmas, kā arī to, cik svarīgi ir par to runāt ar jau pieaugušu aizstājējbērnu, kuram šie jautājumi palikuši neatrisināti.
Kā to aprakstījusi kāda sieviete ar šādu pieredzi: “Es apmeklēju ļoti labu psihoterapeitu, bet mēs nekad nerunājām par manu māsu, kura bija mirusi dažus gadus pirms manas dzimšanas un ar kuru mani pastāvīgi salīdzināja.” Sarunas skāra viņas bailes un apsēstību ar nāvi, bet kontekstā, kas saistījās ar bailēm no neveiksmes.
Terapijā arī tika runāts par to, ka klientē bērnībā neviens neieklausījās, bet ne tāpēc, ka viņa vienmēr salīdzināta ar kādu citu; kā labu gribošie vecāki nespēja palīdzēt, jo netika galā paši ar savām sērām par mirušo bērnu. Šī situācija traucēja nākamajai meitai atrast pašai savu identitāti.
Tā kā jēdziens “aizstājējbērns” nav plaši pazīstams, daudzi cilvēki neapzinās savu piederību šai kategorijai, tomēr viņiem nākas risināt sarežģītas problēmas, kas saistītas tieši ar šo ģimenes situāciju. Kad viņi to uzzina, parādās iespēja pārskatīt savas izjūtas pagātnē un nākotni veidot citādi. “Tas var nozīmēt, ka cilvēkam ir nevis jāmainās, bet jāpārtrauc būt tam, kas viņš nav,” uzsver psihiatre.
Ja šis apraksts sasaucas ar tavām izjūtām, bet vēl neesi sevi atpazinis kā aizstājējbērnu, iespējams, palīdzēs mēģinājums sev atbildēt uz šiem jautājumiem.
1. Vai jau agrīnā vecumā apzinājies, ka dzīvo kāda cita ēnā?
2. Vai augot tu zināji, ka pirms tevis ir bijis brālis vai māsa, kas nomira? Vai par šo bērnu vecāki runāja atklāti?
3. Vai arī tu par mirušo brāli vai māsu uzzināji vēlāk? Vai tas tika turēts noslēpumā? Vai tu, pat nezinot par šo bērnu, juti, ka kaut kas ir “nepareizi” vai trūkst tajā, kā citi ģimenes locekļi pret tevi izturas?
4. Vai pieaugot tu pamazām atpazīsti sevī “aizstājējbērnam” raksturīgo situāciju?
5. Vai tevi bieži salīdzināja ar mirušo brāli vai māsu? Vai šis bērns tika idealizēts?
6. Vai tu juties tā, it kā nekad nevarētu līdzināties mirušajam bērnam?
7. Vai tava ģimene tevi atzina par unikālu personību, kāda tu esi? Vai arī tu juti, ka tevi nesaskata vai neuzklausa kā tevi pašu?
8. Vai tu ciet no vajadzības izdabāt apkārtējiem? Vai tu esi perfekcionists? Vai tevi nomoka identitātes neskaidrība un/vai izdzīvotāja vainas sajūta?
9. Ja brālis vai māsa nomira vai kļuva par invalīdu, kad tu biji vecāks par viņu, kādas sekas tas radīja tavā dzīvē? Vai tu izjuti vajadzību “pārņemt” šī bērna lomu ģimenē?
Ebigeila Brennere ir medicīnas doktore, psihiatre ar privātu praksi. Viņa sarakstījusi arī grāmatu “Transitions: How Women Embrace Change and Celebrate Life” un citas.
Autore: Medicīnas doktore Ebigeila Brennere
Padalieties komentāros, vai esat bijis kādā šīs situācijas pusē!
Avots: Psychologytoday.com
