Anda Līce: Smadzeņu pārstādīšana 2
Cilvēks zinātnes radīto mūsdienu tehnisko iespēju priekšā izrādās tik nesagatavots kā vēl nekad. Tas, ka daudzi joprojām baidās izmantot jaunākos tehniskos līdzekļus, ir mazākais ļaunums. Tas ir pārejoši. Daudz bīstamāka ir nevēlēšanās un nespēja atšķirt produktu, ko piedāvā tādi tehniskie līdzekļi kā, piemēram, televizors un internets, un kādu ideoloģiju tie iesūknē mūsu smadzenēs.
Krievu rakstnieks Dmitrijs Bikovs diskusijā ar Krievijas kultūras ministru Vladimiru Medinski saka: “Ideoloģija ir tas pats Kalašņikova automāts.”
Šis pats ministrs ir publiski paziņojis, ka 1939. gada 23. augustā parakstītais Molotova–Ribentropa pakts ir padomju diplomātijas uzvara.
Tā var apgalvot tie, kuri slēpti vai atklāti turpina Staļina pasaules pārdalīšanas politiku. Šīs diplomātijas velnišķā daba pretēji šodien zināmajiem šausminošajiem faktiem dzīvo ne tikai tajos, kuriem smadzenes ir pārstādījis Staļina režīms, bet arī daudzos, kuriem to šodien veic Kremļa politikas propagandisti.
Līdzīgi pasaulē rīkojas pilnīgi visi autoritārie režīmi, ne velti tāpēc tie tik ļoti neieredz demokrātiju. Tādi recidīvi ir sastopami arī demokrātiskās valstīs, jo autoritārisma gēnam ir daudz seju, tas neatzīst robežas un sevi var izpaust pat novadu gluži necilos vadītājos. Šis gēns atbalsojas visā postpadomju telpā, Latviju ieskaitot.
Totālais visa aizliegums ir viens vēstures svārsta galējais punkts, otrs ir visatļautība, kura arī spēj nodarīt milzu ļaunumu. Totalitārismu nometusī pasaules daļa tagad virzās otrā galējībā, kas gan sākumā neizpaužas tik uzkrītoši. Rezultāts – likumpārkāpēji un uz sabiedrības labuma parazitējošie, demokrātijas aizsegā spekulējot ar cilvēktiesībām, ir vairāk aizsargāti nekā tie, kurus viņi izmanto. Paradokss – demokrātija, katram dodot iespējas, taču sevi aizsargāt nespēj, tāpēc tas ir jādara sabiedrībai.
Kā mums šodien visvairāk trūkst? Vieni teiks – naudas, citi – laika. Jā, arī tā visa.
Tomēr visvairāk mēs ciešam paši un liekam ciest citiem no atbildības trūkuma.
Protams, aizvien būs kādi, kuriem atbildība ir svešvārds. Situācija kļūst kritiska tad, kad šādu cilvēku ir ļoti daudz un viņi sāk noteikt toni.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir teicis, ka prezidents ir katrs valsts pilsonis, ar to domādams tieši atbildību. Viņam, starp citu, visi, kam vien nav slinkums, tagad dod dažādus padomus jautājumā, par ko un kā runāt ar VDK vīru Putinu un vai vispār sarunāties. Padomi ir diametrāli pretēji, un teicējiem katram ir sava taisnība, kas nereti izrādās stipri ierobežota. Patiesība ir meklējama viduspunktā, jo tas līdzsvaro. Par to tad arī piedomāsim.
