Smadzenes nevar iztikt bez skābekļa. Ar insultu slimo arvien jaunāki cilvēki 0
Pierasts uzskatīt, ka insults jeb akūti smadzeņu asinsrites traucējumi ir pēkšņs, negaidīts un neprognozējams stāvoklis – gluži kā zibens no skaidrām debesīm, jo var skart arī cilvēkus, kas nekad nav sūdzējušies par veselību un nekādus medikamentus nav lietojuši.
Taču nereti atklājas, ka brīdinājuma signāli tomēr bijuši. Tipisks piemērs ir pārejoša išēmiska lēkme, kuru tautā mēdz dēvēt arī par mikroinsultu.
Ātri jānokļūst insulta vienībā
Lai gan insults joprojām tiek uzskatīta par gados vecu cilvēku slimību, mūsdienās no tā arvien biežāk cieš jauni cilvēki. “Jaunākajai insulta pacientei mūsu nodaļā bija septiņpadsmit gadi. Diemžēl nereti šiem jauniešiem visu mūžu būs jāmācās sadzīvot ar insulta sekām.
No tā var izvairīties, jo insultu iespējams sekmīgi ārstēt, ar noteikumu, ka pacients četrarpus stundu laikā pēc pirmo simptomu parādīšanas ir nogādāts slimnīcā, kurā ir insulta vienība,” ātras rīcības izšķirošo nozīmi uzver Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neirologs Kristaps Jurjāns.
Išēmiskā insulta laikā tiek traucēta asinsrite galvas smadzenēs, tādēļ, ātri to neatjaunojot, veidojas neatgriezenisks smadzeņu vielas bojājums.
Taču bieži vien insultam bijuši priekšvēstneši – viena vai pat vairākas tranzitoras jeb pārejošas išēmiskās lēkmes. Tās laikā vienā smadzeņu daļā apsīkst asins apgāde un parādās insultam raksturīgi simptomi: vienpusējs kustību traucējums vai zudums, noslīdējis mutes kaktiņš, notirpums vai nejutīgums vienā ķermeņa pusē, kustību koordinācijas traucējumi un reibonis, redzes vai runas traucējumi.
Šādas lēkmes gadījumā asins apgāde ātri atjaunojas, un smadzeņu darbības traucējumi pakāpeniski izzūd. Parasti tas notiek stundas laikā, taču simptomi var saglabāties līdz pat 24 stundām.
Taču to, vai insultam tipisko simptomu iemesls ir lēkme vai insults, precīzi var pateikt tikai slimnīcā, kur pacientu nogādājusi neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde. Nekādā gadījumā nedrīkst gaidīt, ka simptomi paši pāries vai cerēt uz ģimenes ārsts palīdzību, jo tā tiks zaudēts dārgais laiks.
Nonākot insulta vienībā, pacienta stāvokli vispirms izvērtē neirologs, bet pēc tam nepieciešami galvas smadzeņu radioloģiskie izmeklējumi datortomogrāfija, kā arī datortomogrāfijas angiogrāfija vai vismaz galvas un kakla asinsvadu doplerogrāfija. Ja pacientam ir insults, to iespējams ārstēt ar intravenozu trombolīzi vai mehānisku trombektomiju. Ārstēšanas iespējas un rezultāts ir ļoti atkarīgs no laika – jo ātrāk pacients nokļūst līdz ārstēšanai, jo iespējamība uz labu rezultātu ir lielāka.
“Ja radušās aizdomas par insultu, nekavējoties jāizsauc Neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Tuviniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu pašiem mēģināt pacientu nogādāt tuvākās slimnīcas uzņemšanas nodaļā, jo var izrādīties, ka slimnīcā insultu nav iespējams ārstēt, vai arī pacients var nonākt gaidīšanas rindā un palīdzību saņemt novēloti,” brīdina Kristaps Jurjāns.
Kādēļ apsīkst smadzeņu asinsrite
Biežākie pārejošas išēmiskas lēkmes un insulta iemesli ir ateroskleroze, sirds ritma traucējumi, paaugstināts holesterīns, cukura diabēts un citi kardiovaskulārie riska faktori.
“Galvas un kakla artēriju ultrasonogrāfija ir viena no galvenajām skrīninga metodēm, kas palīdz apzināt pacientus, kuriem ir sašaurinājums asinsvados un kuriem nepieciešama padziļināta izmeklēšana, iespējams, pat ķirurģiska ārstēšana, lai samazinātu insulta risku,” stāsta neirologs, piebilstot, ka uz šo izmeklējumu pacientus var nosūtīt ģimenes ārsts.
Lai gan citviet pasaulē insulta galvenais riska faktors ir ateroskleroze, Kristaps Jurjāns teic, ka Latvijā pirmajā vietā tomēr ir sirds ritma traucējumi – aritmijas, kuras netiek atbilstoši ārstētas.
Viens no bīstamākajiem aritmijas veidiem ir ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija.
Aritmijas dēļ sirds priekškambaros var veidoties asins recekļi jeb trombi. Ja tie atraujas no sirds dobuma un iekļūst kopējā asinsritē, tie var aizceļot arī uz galvas asinsvadiem, izraisot insultu. Ja rodas aizdomas par sirds ritma traucējumiem, pacients tiek nosūtīts uz elektrokardiogrāfiju (10 sekunžu sirds ritma pieraksts) vai 24 stundu sirdsdarbības pierakstu – Holtera monitorēšana.
Papildus var veikt ehokardiogrāfiju – sirds izmeklēšanu ar ultraskaņu, kas palīdz novērtēt sirds uzbūvi un darbību, jo insulta iemesls var būt arī citas sirds slimības, piemēram, miokarda infarkts, mehāniskas sirds vārstules.
Nereti pacienti bez ārsta ziņas lieto dažādus profilaktiskus bezrecepšu prettrombu līdzekļus, piemēram, sirds aspirīnu. “Aspirīns ir efektīvs insulta riska samazināšanai, ja to lieto aterosklerozes izraisītu asinsvadu sašaurinājumu dēļ. Taču pacientiem ar sirds ritma traucējumiem tas nekādu labumu nedos, tieši otrādi – tā lietošana var, piemēram, izraisīt kuņģa čūlu,” saka neirologs Kristaps Jurjāns.
“Nedrīkst patvaļīgi lietot medikamentus vai mēģināt tautas metodes, kuras sola it kā samazināt insulta risku. Pirmkārt, vajag pārskatīt savu dzīvesveidu, jo vienmēr ir iespējams dzīvot veselīgāk. Otrkārt, vērsties pie sava ģimenes ārsta, lai agrīni diagnosticētu un adekvāti ārstētu slimības, kas paaugstina insulta risku, jo zināms, ka 80% gadījumu to būtu bijis iespējams novērst.”
Lēkme un insults
Kamēr simptomi nav mazinājušies, nav iespējams atšķirt pārejošu išēmisku lēkmi no insulta, tādēļ obligāti jāizsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu slimnīcā, kurā pieejama insulta vienība.
Latvijā ir astoņas insulta vienības: divas Rīgā un pa vienai Valmierā, Jelgavā, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē un Daugavpilī.
Insults ir ārstējams pirmajās četrarpus stundās kopš simptomu parādīšanās, tādēļ kavēties nedrīkst.
Arī tad, ja lēkme bijusi īslaicīga un simptomi izzuduši, jāvēršas pie ģimenes ārsta vai neirologa, jo liela varbūtība, ka lēkme atkārtosies vai būs insults.
Insulta risku pēc lēkmes var noteikt ar īpašas ABCD2 skalas palīdzību, ņemot vērā pacienta vecumu (virs vai zem 60), asinsspiedienu, lēkmes ilgumu un tā laikā parādījušos simptomus, kā arī virkni citu faktoru.
30% pacientu, kas pārdzīvojuši lēkmi, vēlāk attīstās insults.
Insulta risku palielina arī cukura diabēts, perorālās kontracepcijas līdzekļu lietošana, smēķēšana, mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars.
