Slūžu maģija Burgundijā 0
“Bonjour!” uzsaucam vīram, kurš mūs jau gaida pie slūžām. Viņš laipni atņem labdienu – franči arī rītu sāk ar šo sveicienu – un ķeras pie iespaidīgās ierīces atvēršanas. Ūdens palēnām plūst caur varenajiem metāla vārtiem un piepilda slūžu tilpni, ar laivu nesteidzīgi ceļamies augšup, un skatam paveras viens no Francijas skaistajiem kanāliem – Nivernī.
Franču zemi var iepazīt arī pa ūdensceļiem, kuri to caurvij astoņu tūkstošu kilometru garumā. Kā braukt – ar privāto vai īrētu laivu, baržu vai upju kuģi – tā ir katra paša izvēle. Mēs nolūkojām kompānijas “Le Boat” sešvietīgo motorlaivu, kas kļuva arī par mājvietu uz ūdens, lai nedēļu nodotos Burgundijas vilinājumam.
Kapteinim tiesības neprasa
Slūžinieks pamāj ar roku un ķer pēc tālruņa, lai par mūsu tuvošanos pabrīdinātu kolēģi pie nākamā ūdens caurlaides punkta. Jūnijs kanāla ļaudīm vēl ir iesildīšanās laiks, jo dienā jāparūpējas par desmit līdz piecpadsmit peldlīdzekļiem, turpmākie divi vasaras mēneši nāk ar trīskārt kuplāku skaitu.
Uz ūdensceļiem valda gan rakstīti, gan nerakstīti likumi. Lai stūrētu laivu, var iztikt bez vadītāja apliecības, vajadzīga tikai uzņēmība un nedaudz drosmes. Pirms došanās ceļā notiek instruktāža, ja vēlāk kas neskaidrs – var palūkot paprāvajā kuģošanas grāmatā. Jums paveicies, ja kompānijā viens no ceļabiedriem ir mācīts kuģa kapteinis – stūre drošās rokās. Pārējiem jāiespringst, kad laiva iebrauc slūžās, jo tā jānostiprina ar pāris virvēm pie krasta, lai pēc tam atkal tiktu atsvabināta no stiprinājuma.
Braukšanas ātrumam kanālā noteikts ierobežojums, un steiga te nav sabiedrotais. Ceļotāju uzvedības etiķete iesaka pasveicināt katru garāmbraucēju, ja ne ar “Bonjour!”, tad vismaz rokas mājienu. Gaidot atveramies vai aizveramies ūdensvārtus, var pārmīt kādu vārdu ar slūžiniekiem vai citu laivu kuģotājiem. Uzzinām, ka trīs pāru kompānija atceļojusi no Dienvidāfrikas, lai Nivernī ūdeņos pavadītu divas nedēļas. Pa ceļam sastaptā barža ar jaunuļu kompāniju no Serbijas un alus mučeli uz klāja vairāk atgādina ieilgušu vecpuišu ballīti.
Francijai vairāk piestāv vīns, šajā apvidū labais tonis mudina izvēlēties šabli jeb šablī – vienu no pasaules slavenajiem un iecienītajiem baltvīniem. Atšķirībā no favorīta sarkanvīnu plauktā bordo plašajiem vīnogulāju laukiem šablī darīšanai nepieciešamo Šardonē vīnogu dārzi aizņem tikai trīs tūkstošus hektāru. Mazā Šablī pilsētiņa, kas tiek uzskatīta par Burgundijas zelta vārtiem, atrodas patālāk no kanāla maģistrāles. Zinātāji gan teic, ka nav liela bēda tur nenokļūt, jo tiešā ūdensceļa tuvumā apskatāmas ne mazums jauku pilsētu un ciematu.
Vispirms malka, pēc tam – tūristi
Francijas kanāliem ir sena vēsture, arī Nivernī nav nekāds jauno laiku veidojums. Tā pirmsākumi rodami 1782. – 1783. gada aukstajā ziemā, kad, kā vēstīts dažos avotos, nepilnus divsimt kilometrus attālā Parīze kliedza pēc malkas, jo kurināmā transportētāji pa upi nespēja pietiekamā apjomā apgādāt salstošos pilsētniekus. Varasvīri nolēma izveidot kanālu, lai savienotu Luāras un Jonas upes ar Parīzes baseinu, kas ļautu uzlabot malkas piegādi pilsētas iedzīvotājiem. Lai gan kanāla būvniecību sāka nekavējoties, to pabeidza tikai 1843. gadā. Ak, nabaga parīzieši!
Jaunais ūdensceļš drīz vien kļuva par nozīmīgu transporta maģistrāli ne tikai kokmateriālu, bet arī kokogļu, ogļu, akmens, graudaugu un vīna pārvadāšanai. Tolaik veidotās hidrotehniskās būves vairāk nekā 170 kilometru garajā kanālā ar 122 slūžām un 23 dambjiem uzskatīja par izglītoto inženieru un varonīgo strādnieku triumfu. Kāds posms pie Sardī sastāvēja no 16 slūžām un trim tuneļiem, kas bija izkalti klintīs. Kā vēlāk izrādījās, konkurētspējīgāks par Francijas ūdensceļiem tomēr izrādījās dzelzceļš. Kanālus izmantoja arvien mazāk, līdz tie tautsaimniecībai kļuva nevajadzīgi un tika atstāti novārtā.
Par kanālu renesansi var uzskatīt sešdesmito gadu sākumu, kad Njevra – viens no četriem bagātās Burgundijas departamentiem – attapa, ka ūdensceļus taču var izmantot kā tūrisma infrastruktūru. Mūsdienās centrālās Francijas reģionu, kas lepojas ar pasaulslaveniem vīniem, lielisku arhitektūru un gardiem, sātīgiem ēdieniem, iespējams apceļot pa diviem kanāliem – mūsu izvēlēto Nivernī, kā arī ūdensceļu, kas nosaukts Burgundijas vārdā.
Ik pa laikam mierpilno ceļošanu ar motorlaivu var nomainīt pret velosipēdu – paralēli kanālam gandrīz visā tā garumā ierīkoti celiņi riteņbraucējiem. Līdzpaņemtie velosipēdi lieti noder arī no rīta, kad jādodas uz vietējo “bulanžerī” jeb maiznīcu pēc gardiem sviesta kruasāniem brokastīm.
Kur gribi, tur apstājies
Maršruta treknākajā pieturas punktā Oksērā izbaudām ūdenstūristu priekšrocības – piestājam Jonas upes krastmalā, gandrīz vai pašā pilsētas centrā. Līdz iespaidīgajai svētā Etjēna katedrālei, kas būvēta gotiskā stilā un slavena ar meistarīgajām 13. gadsimta vitrāžām, tikai dažu minūšu kāpiens kalnā, ēstuves un vīna bodes – turpat pāri ielai. Tiesa, kroga tuvums var patraucēt naktsmieru, bet citādi – ērta būšana, salīdzinot ar autobraucēju mokošajiem stāvvietu meklējumiem un palielajiem “pārkingu” tēriņiem. Arī pa ceļam pieturas var izvēlēties pēc patikšanas – kaut vai blakus Šarolē šķirnes liellopu ganībām, iedzen tik zemē pāris mietu, piesien laivu un baudi lauku ainavu.
Cita lieta, ja braucamrīks jāpapildina ar ūdenskrājumu un jāuzlādē akumulatori, tad gan jālūko pēc piestātnes ar atbilstošu servisu.
Oksērai veltām visu dienu – kamēr apstaigā visas trīs skaistās baznīcas un pagrozies pilsētas galvenajā laukumā, jau laiks nesteidzīgai maltītei kādā kafejnīcā vai krodziņā. Pēc tam jāatrod “boucherie” un “fromagerie” jeb latviski gaļas un siera veikali, lai vakariņas uz kuģa izdotos ar glanci.
Visu cieņu, Francija spītīgi turas pie mazveikalu tradīcijas, un lielajiem vēl daudzviet nav izdevies tos izspiest no biznesa vides. Nelielo bodīšu meklējumos gan jārēķinās ar franču elastīgo attieksmi pret darba laika un pusdienas pārtraukuma garumu – gaļas veikalu saimnieks atvēra ar stundas ceturkšņa kavēšanos, bet viņa ieteiktais Suflarī kundzes siera veikaliņš apmeklētājiem pēcpusdienā tā arī palika slēgts.
Māja uz ūdens
Ja mīksta gulta un “vaterklozets” ceļojumā spēj iepriecināt vairāk nekā telts un ugunskurs, Francijas kanāllaiva ir īstā izvēle. 12,8 metrus garo un nepilnus piecus metrus plato peldoni konstruktori izveidojuši par jauku trīskajīšu mājokli ar visām ērtībām, ieskaitot virtuvi, ēdamistabu un grilēšanas vietu uz klāja.
Laiva slīd pa Nivernī duļķaino ūdeni, mūsu nākamais pieturas punkts – vieta, no kuras savulaik iegūts kaļķakmens kā celtniecības materiāls tādām pasaulslavenām būvēm kā Panteons, Parīzes Dievmātes katedrāle, Šartras katedrāle u.c. Atradņu vietā izveidojušās plašas alas, kurās vairāk nekā 40 gadus audzētas sēnes, bet kopš 1972. gada tās tiek izmantotas vīna glabāšanai. Ekskursija un degustācija īpaši neatšķirtos no daudzām citām, ja ne iecere izdaiļot alu sienas ar profesionālu tēlnieku mākslas darbiem. Nepilnus desmit gadus “Beilija Lepjēra” vīndarītava alās rīkoja skulptūru izstādes, kurām sekoja apmeklētāju balsojums par labāko darbu. Uzvarētāji ieguva tiesības savas ieceres attēlot tieši kaļķakmens sienā. Simboliski, ka par pirmā mākslas darba prototipu alā tika izvēlēts seno romiešu vīna dievs Bakhs ar moto: “In vino veritas.” (Vīnā ir patiesība. – I.P.) Burgundijas vīnu labā slava Eiropā izplatījās kopš 14. gadsimta, kad hercogi šo bagāto provinci centās izveidot par atsevišķu karaļvalsti starp Franciju un Vāciju. Neizdevās iecere, hercogus sakāva, taču liecības par Burgundijas ziedu laikiem joprojām ļauj tūristiem ielūkoties pagātnē, darot krāšņāku ceļojumu mūsdienās.
Uzziņa
Nivernī kanāls un motorlaivas noma
175 km garš – ietilpst gan mākslīgi veidotais kanāls, gan Jonas upe.
118 slūžas.
Kuģošanai atvērts no marta vidus līdz novembra vidum.
Slūžas darbojas no 9.00 līdz 19.00 ar pusdienas pārtraukumu no 12.00 līdz 13.00.
Atļautais kuģošanas ātrums kanālos – 8 km/stundā, upē – 12 līdz 15 km/stundā.
Sešvietīgas motorlaivas nedēļas nomas maksa un citi ar tās tehnisku izmantošanu saistīti izdevumi – 3600 eiro.
