Slovēņus biedē korupcija 0
“Eirobarometra” jaunākais pētījums liecina, ka 95% Slovēnijas iedzīvotāju par savas valsts lielāko problēmu uzskata korupciju. 83% slovēņu domā, ka valsts politiķu starpā korupcija ir ļoti izplatīta, kamēr visā Eiropas Savienībā līdzīgās domās ir 57% aptaujāto.
“LA” mēğināja noskaidrot, vai tiešām Slovēnija ir viena no korumpētākajām valstīm Eiropā, kā šeit izpaužas korupcija un kāpēc tā tik ļoti uztrauc iedzīvotājus.
Latvietei aploksnes neprasa
Ilze Rojnika ir latviete, kas jau astoņus gadus dzīvo Slovēnijā, te izveidojusi ģimeni, ieguvusi draugus un jūtas integrējusies slovēņu sabiedrībā. Ilze brīnās: “Mani pārsteidz šie dati, jo, manuprāt, lai vai kas, bet korupcija nudien nav Slovēnijas problēma. Es necenšos apgalvot, ka korupcijas Slovēnijā nav, droši vien atsevišķās nozarēs, kur ir izteikta lobēšana, ietekmju sfēru dalīšana, ir arī korupcija, piemēram, farmācijas vai celtniecības biznesā. Bet parasto cilvēku ikdienas dzīvē tādu korupciju, kādu pazīst Latvijā – aploksne ārstam, lai labāk ārstē, ierēdnim, lai ātrāk nokārto dokumentus, ceļu policistam, lai neskaita punktus par pārkāpumu, Slovēnijā neesmu manījusi.”
Ilze uzsver, ka astoņu gadu laikā ne reizi nav dzirdējusi, ka kāds kaut ko kādam dotu kā kukuli. “Tā ka man rodas jautājums, ko tad slovēņi īsti saprot ar korupciju, ja jau tā runā, ka tā ir problēma, jo es varu tikai vēlreiz teikt to pašu – es to tādu, kāda man bija zināma Latvijā, šeit neredzu un nedzirdu.”
Neelastīga pārvalde un “skeleti skapjos”
Gados jauns slovēnis, kurš darbojas ekonomikas nozarē, bet piekrita runāt par korupciju tikai anonīmā formā, teica: “Es nedomāju, ka beidzamajos gados Slovēnijas uzņēmējdarbībā ir notikušas būtiskas izmaiņas korupcijas ziņā. Cik man zināms, piekukuļošana nav izplatīts biznesa darījumu kārtošanas paņēmiens, vismaz ne pārāk tiešā veidā. Pats personīgi neesmu tieši saskāries ar korupciju. Nedomāju arī, ka tie 95% mūsu tautas, kas uzskata korupciju par lielu draudu, ir bijuši ikdienas dzīvē spiesti maksāt kukuli. No otras puses, Slovēnijas valsts pārvalde ir ļoti neelastīga, jebkura jautājuma kārtošana ir ļoti lēna, tāpēc tas var radīt vismaz iespaidu par ierēdņu korumpētību.”
Uz jautājumu par to, kurās jomās korupcija Slovēnijā varētu būt vairāk izplatīta, slovēņu ekonomists atbild:
“No plašsaziņas līdzekļiem esmu informēts par korupciju politikā, tāpēc uzskatu, ka mūsu valstī korupcija ir galvenokārt politiķu problēma. Taču, ja politiķi ir korumpēti, tas noteikti atsaucas arī uz citām sfērām, piemēram, ekonomiku, kur valsts pārvaldes ietekme ir ļoti augsta.”
Savu tautiešu lielās raizes par korupciju slovēnis izskaidro šādi: “Mums ir aizvien vairāk informācijas par sadarbību starp valsts un privāto sektoru. Pēc aizvadīto gadu korupcijas skandāliem valstī Korupcijas novēršanas komisija ir sākusi publiskot internetā valsts amatpersonu izdevumus, kas ir pozitīvs fakts, bet arī pievērš pastiprinātu uzmanību šai problēmai. Finanšu krīzes ietekmē ir nākuši gaismā ne mazums skeletu, kas bijuši noslēpti dažādu uzņēmumu skapjos un beigās noveduši pie to maksātnespējas vai nenokārtotām saistībām. Šie jautājumi nav pietiekami risināti, un Slovēnijas tiesu sistēmas neefektivitāte rada iedzīvotājiem iespaidu, ka likumpārkāpēji, tostarp kukuļdošanas piekopēji, var tikt cauri sveikā, neatbildot par nodarīto.”
Korupcijas sajūtu rada skandāli
“Eirobarometra” pētījumu par korupciju publicējis arī Slovēnijas angļu valodā iznākošais laikraksts “Slovenia Times”, un kāds no tā lasītājiem šo ziņu komentē, uzsverot, ka pētījums vairāk vērsts uz korupcijas sajūtu nekā uz reālo situāciju. Iespējams, šo korupcijas sajūtu palīdzējuši radīt arī plašsaziņas līdzekļi un pirmsvēlēšanu kampaņas, kas bieži tikušas balstītas uz pretinieku apsūdzēšanu.
Šā gada 10. februārī par Slovēnijas premjerministru kļuvis Janezs Janša, kas jau ieņēma šo amatu no 2004. līdz 2008. gadam.
Īsi pirms 2008. gada Slovēnijas parlamenta vēlēšanām Somijas televīzija pārraidīja dokumentālu filmu, kurā vēstīja par aizdomām, ka vairākas augsta ranga Slovēnijas amatpersonas, tostarp Janša, ir pieņēmuši kukuļus no Somijas bruņojuma ražotājkompānijas “Patria”, lai pēc tam noslēgtu ar šo kompāniju 278 miljonus eiro vērtu līgumu par 135 bruņumašīnu iegādi.
Aizvadītā gada septembrī sākta tiesas prāva, kurā Janšam un vēl četriem apsūdzētajiem jāatbild par kukuļņemšanu un kas ir lielākā šāda veida prāva Slovēnijā. Janša apsūdzības nosaucis par politiskām.
Arī pirms ārkārtas parlamenta vēlēšanām pērn decembrī par politiskās sacensības galveno ieroci kļuva īsti vai safabricēti skandāli ar mērķi radīt iespaidu, ka politiķi ir korumpēti pašlabuma meklētāji. Ļubļanas mērs Zorans Jankovičs, kopš izveidoja neatkarīgo kreisi centrisko partiju “Pozitīvā Slovēnija”, kas vēlēšanās ieguva visvairāk balsu, nonāca krustugunīs par dēlu neskaidrajiem biznesa darījumiem un ģimenes īpašumiem, kas it kā iegādāti nevis par personīgajiem, bet gan uzņēmumu līdzekļiem. Savukārt Janša lielākā pretinieka Gregora Viranta popularitāte strauji samazinājās pēc tam, kad atklājās, ka viņš veselu gadu nelikumīgi saņēmis bezdarbnieka pabalstu.
