Slovēnijas zaļā saimniekošana – tūrisms, siers, medus un vīns 0
Autore: Anita Pirktiņa
Pēc Eiropas Komisijas “DG AGRI” uzaicinājuma kopā ar citiem Eiropas specializēto plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem bija iespēja apmeklēt vairākas Slovēnijas lauku saimniecības. Protams, šī valsts ir pārāk atšķirīga gan ģeogrāfiskajā, gan klimatiskajā ziņā, lai Latvijas zemniekiem būtu īpaši noderīga praktiskās pieredzes pārņemšanas jomā. Tomēr ielūkoties citvalstu saimniekošanas virtuvē vienmēr ir interesanti, jo katrā lauku sētā ciemiņam pretī iznāk cilvēks ar savu ļoti personisko stāstu un pieredzi, no kuras katrs kādu mācību vai iedvesmu sev noteikti var gūt.
Vidējais Slovēnijas lauksaimnieka vecums ir starp 45 un 64 gadiem – faktiski kā visur Eiropā. No lauksaimniecības kultūrām 16,4% aizņem lopbarības augi, nākamā lielākā nozare ar 15% īpatsvaru ir piena ražošana, tai seko liellopu audzēšana (12%) un vīna ražošana (11,7%). Augļu un dārzeņu sektors aizņem 8,2% katrs, savukārt 8,3% – mājputnu audzēšana, 4% – cūkkopība. Labības īpatsvars ir 7,8%, bet industriālās graudaugu ražošanas – tikai 2%. Varētu domāt, ka kalnainās Slovēnijas ainavu bagātīgi papildina aitu un kazu ganāmpulki, taču šo dzīvnieku audzēšana aizņem vien nieka 0,6%.
Lauksaimniecība ar lauku tūrismu vienā sazobē
Slovēnija sava veiksmīgā ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ ir ļoti pievilcīga tūristiem. Daļa zemnieku saimniecību atrodas Triglava nacionālajā parkā, un tas nozīmē, ka kalnu takas ved tieši cauri šīm lauku sētām, un katrā no tām ir padomāts gan par tūristu atpūtu un naktsmājām, gan izklaidēm un ēdināšanu. Teju visas saimniecības ir sertificētas kā bioloģiskās jeb organiskās.
Daudznozaru kalnu saimniecība “Pri Lovrču” meklējama tieši Triglava nacionālajā parkā un atrodas 700 metru virs jūras līmeņa Čadrg ciematiņā, kur 1965. gadā vēl nebija pat elektrības un tikko nosvinēta 50. gadadiena, kopš te parādījies pirmais auto. Patlaban ciematā dzīvojot 45 iedzīvotāji, taču to skaitam esot tendence augt.
Patlaban saimniecībā ir 25 vietējā tipa Švices šķirnes piena govis, piecas slovēņu vietējās šķirnes cūkas, 23 kazas, 35 vistas, 25 mājas pīles, kas aktīvi apkarojot gliemežus, un divi ēzeļi. Saimniecība apsaimnieko 25 ha kultivēto zemju, 22 ha ganību un 25 ha meža. Lopbarībai sagatavo sienu un skābsienu rituļos.
Saimniecības galvenā produkcija ir Tolminc siers – ar vairāku gadsimtu senu vēsturi un aizsargātu preču izcelsmes nosaukumu. Tolminc ir pilnpiena cietais siers, ko gatavo gan no svaiga, gan termiski apstrādāta govs piena. Sortimentā ir arī biezpiens, kā arī bumbieru brendijs, rieksti, sezonas augļi, kas tiek pārdoti gan uz vietas saimniecības veikaliņā, gan tirdziņos un citos ekoveikalos. Visa saimniecības produkcija ir marķēta ar organiskās pārtikas zīmolu Biodar. Pri Lovrču ražo arī savu salami. Visa produkcija tiek ražota tikai tik daudz, cik var pārdot uz vietas vai Tolminas apkaimes mazajās tirgotavās, ar lielveikaliem nekādas sadarbības nav.
Pienu siera ražotnei, kas renovēta atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, bez “Pri Lovrču” piegādā vēl divas Čadrg ciematiņa fermas – visu triju saimniecību kopējais ganāmpulks ir 60 govju, un kopā visas trīs saražo 18 000 kg siera gadā.
Tieši “Pri Lovrču” gada produkcija ir apmēram 8500 kg siera, četras tonnas biezpiena, 1000 litru sūkalu. Vidējais izslaukums no govs – 16 litru piena dienā. Saimniecības gada apgrozījums – 100 tūkstoši eiro.
Saimniecības “Turistična Kmetija Jelinčič” atrašanās vieta ir Soča. Jau tās nosaukums apliecina saistību ar tūrismu. Saimniecība atrodas gleznainā vietā diezgan augstu kalnos un ir specializējusies aitkopībā un siera ražošanā. 90 no 120 aitām paredzētas tieši piena ieguvei. Daļa jēru tiek izmantoti gaļai. Vidēji katra aita dienā dod 1,5 litrus piena, bet sezonā – no marta līdz septembrim – vienas aitas pienesums ir 200–250 litri piena. Saimniecība gadā saražo 1500–2000 kg siera, gūstot apmēram 30 tūkstošu eiro peļņu. Jelinčiči galvenokārt ražo cieto sieru, kura ražošanas tradīcijas ir vairāk nekā tūkstoš gadu vecas. Pirmais šāda veida siers Slovēnijā datēts ar 1370. gadu. Saimniecībā ražo arī mīksto sieru, biezpienu, ko pārdod turpat saimniecības veikaliņā. Ekoloģisko sieru cena ir no 12 līdz 25 eiro/kg.
Saimniecības īpašumā ir tikai 2 ha zemes, nomāti tiek 25 ha, no tiem 12 ha atvēlēti ganībām. Saimnieki teic, ka vidējā nomas cena esot 80–100 eiro par hektāru, bet pastāvot arī iespēja ar iznomātājiem norēķināties ar lauksaimniecības produkciju.
Kopš 1990. gada no maija līdz septembrim “Turistična Kmetija Jelinčič” aktīvi darbojas arī kā ekotūrisma saimniecība. Ir pieejama viesumāja ar 15 gultasvietām, bet kopš 2011. gada – arī neliels kempings. Šogad saimniecību apmeklējuši vairāk nekā tūkstoš viesu. 2015.–2016. gadā ģimene investējusi jaunas piena mājas un ēdamtelpas būvniecībai un nākotnē plāno paplašināt tieši tūristiem paredzēto servisu.
Ģimenes saimniecība “Arkade–Cigoj” atrodas vietā ar nosaukumu Črniče. Tā ir daudznozaru saimniecība, kuras pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimta sākumā. 1989. gadā Džordans un Silva Cigoji to pārņēma no saviem vecākiem, pakāpeniski modernizējot saimniecības ēkas, bet 2003. gadā atvēra arī viesunamu un restorānu. Cigoju ģimenei ir arī mazs pašražoto delikatešu veikaliņš, kur tirgo salami un dažādas desas, vītināto gaļu Vipavski pršut un citu produkciju.
Patlaban saimniecībā ir 140 cūku, no kurām puse ir Mangalica šķirnes. Tā ir pirmā ungāru garspalvaino cūku šķirne, kuras izcelsme saistīta ar mežacūkām. Dzīvnieks ir slavens ar savu apmatojumu, kas atgādina aitas kažoku. Daudzi mangalicu tā arī sauc – par aitucūku, lai gan oriģinālais šķirnes nosaukums atspoguļo nevis biezo apmatojumu, bet nozīmē – cūka ar lielu daudzumu tauku. Saimniecībā ir arī 20 Angusa šķirnes liellopu. Kopumā saimniecības īpašumā ir ap 45 ha zemes ar vīnogulājiem, laukiem un ganībām, kā arī dārzeņu dārzu. Visus darbus saimniecībā veic pieci ģimenes locekļi, tikai sezonas laikā pieaicinot palīgus. Saimniecības vidējais gada apgrozījums ir 500 tūkstoši eiro. Saražoto gaļas, dārzeņu, garšaugu un vīna produkciju Cigoju ģimene veiksmīgi izmanto savā restorānā vai iztirgo pašu veikaliņā, pārējo pārdod vietējam kooperatīvam. Gaļas izstrādājumus piedāvā arī citiem reģiona restorāniem.
Vīna darināšana – paaudžu mantojums
Slovēnijā teic, ka katrā slovēņu ģimenē ir vismaz viens vīndaris. Un vīna darināšanas māksla šajā valstī uzskatāma par paaudžu mantojumu, kas tiek turpināts, izkopts, modernizēts un iespēju robežās paplašināts. Vīns Slovēnijā tiek ražots dažādos apjomos, dažādām vajadzībām, bet specializētajās saimniecībās tas notiek ļoti vērienīgi, lai gan galvenā slovēņu vīnu realizācijas vieta ir pašmāju un kaimiņvalsts Itālijas pierobežas tirgus.
Vīnkopju saimniecība “Erzetič” tāpat kā vairākums citu ir ģimenes uzņēmums ar senām tradīcijām – tās vēsture sākusies 1725. gadā.Ģimenei pieder 15 ha astoņu dažādu šķirņu vīnogulāju Brda vīna reģionā. Saražotais vīna apjoms, protams, atkarīgs no katra gada vīnogu ražas, taču vidēji ik gadu saimniecībā saražo 70 tūkstošus litru vīna. Mājas vīni, kas paredzēti ikdienas lietošanai, tiek gatavoti nerūsoša tērauda konteineros, kas saglabā vīnogu dabisko garšu, bet veiksmīgais alkohola un skābuma līdzsvars palīdz noturēt ziedu un augļu aromātu.
Dzirkstošajos vīnos burbulīši esot vairāku mēnešu ilgas fermentācijas rezultāts pudelēs, un šim vīnam esot raksturīga maizes garozas, kruasāna un sviesta cepumu garša…Savukārt amforu vīnus Erzetiču ģimene uzskata par savu bestselleru. Arī amforveida pudeļu dizains ir pašu ģimenes locekļu izstrādāts. Šim vīnam tiek izmantotas labākās vīnadārza vīnogas, kas pēc novākšanas tiek ievietotas un izturētas ozolkoka mucās un māla amforās, kas ieraktas zemē, bet nenonāk nekādā kontaktā ar augsni. Amforas tiek piegādātas no Gruzijas. Amforvīns savas īpatnējās krāsas dēļ tiek dēvēts arī par oranžo vīnu, un tas īpaši iecienīts Itālijā un Austrijā, uz kurieni arī tiek eksportēts. Lai gan 60% no saražotā vīna tomēr paliek Slovēnijā. Kā organiskā saimniecība Erzetič saņem 900 eiro/ha subsīdijas.
Arī medus ražošana ir paaudžu rūpals
Sežanas apkaimē “Atelšek bee farm” saimnieko bitenieku Atelšeku ģimene. Pirms 40 gadiem Ivans Atelšeks uzsācis bišu turēšanas un medus ieguves biznesu ar pirmajām divām bišu kolonijām. Tā kā statisko bišumāju izveidei resursi bija ierobežoti, pirmās bišu mājas bija uz riteņiem – pakāpeniski cits aiz cita tika sarindoti vairāki bišustropu vagoniņi. Kādreiz bišustropi šeit tika pārvietoti gan uz muguras, gan zirgu pajūgā, gan ar vilcienu. Joprojām tiek izmantoti ornamentēti koka stropi, kas dizainēti 16. gadsimtā. Arī Atelšeki strādā gan ar ļoti veciem, gan paša Ivana veidotiem stropiem no koka un metāla, kuru tapšanā izmantotas prasmes un ilgstošā pieredze šajā arodā. Stropi ir ar 9–10 vai 11–12 rāmjiem. Bišu saimju skaits katru gadu ir atšķirīgs, taču vidēji saimniecībā ir 320 bišustropu. Arī saražotā medus apjoms atkarīgs no sezonām un svārstās no 2000 līdz 7000 kilogramiem gadā. Klimats ietekmējis arī medus garšu un kvalitāti – tajā daudz minerāļu, enzīmu un dažādu aromātu. Tādēļ Ivans un pārējie vairāk nekā 30 Karsta reģiona bitenieki nolēmuši sava medus izcelsmes nosaukumu aizsargāt, un kopš 2006. gada Kraški med preču zīme Slovēnijā reģistrēta kā PDO (Protected designation of origin), bet ES – kopš 2013. gada. Reģiona bitenieki ik gadu kopā saražo vairāk nekā 20 tonnas medus.
Tipiskais Karsta medus ražots no savvaļas ķiršiem, ziemas kalnumētrām, akācijām, pļavas salvijām, kastaņkokiem, ozoliem, liepām, griķiem un efejām. Atelšeki piedāvā deviņu veidu medu. Tā kā tuvākajā apkārtnē neviens nenodarbojas ar intensīvo lauksaimniecību, biteniekiem nav jāraizējas par pesticīdu ietekmi uz bitēm.
Bez medus Atelšeku saimniecība ražo arī propolisu, medus ekstraktu, medus liķieri un vīnu, nodarbinot trīs pilna laika strādniekus. Visa medus produkcija tiek realizēta gan uz vietas saimniecībā, gan arī vietējos tirdziņos un specializētajos veikaliņos visā Slovēnijā.
Šos un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
