Šķiet, manam bērnam ir depresija. Ko darīt 0
Svarīgākais ir rīkoties pēc iespējas ātrāk, negaidot, kad depresija vai tās pazīmes pieņemsies spēkā. Labāk pārbaudīt un atskārst, ka bērns ir vesels, nekā neko nedarīt. Nav jākautrējas vērsties pie speciālista, jo tā ir nopietna, taču ārstējama slimība.
Bērnu psihisko traucējumu ārstēšana ir komplekss process, kurā piedalās ne tikai pacients, bet arī visa ģimene. Tajā mēdz iesaistīties profesionāla komanda – psihiatrs, psihologs, psihoterapeits, sociālais pedagogs, ergoterapeits, logopēds un citi speciālisti. Sākumā parasti tiek veikta diagnostika un pārbaudīts, vai slimības līmenis ir tāds, ka nepieciešama psihoterapija vai vēršanās pie psihiatra un zāles. Vislabākie rezultāti vidējas un smagas depresijas ārstēšanā tiek panākti, kombinējot psihoterapiju un medikamentus.
Taču pirms speciālista konsultācijas ar bērnu vai pusaudzi jāizrunājas. Tas jādara nenosodošā, cieņpilnā veidā, paužot bažas par novērotajām slimības pazīmēm un aicinot pastāstīt, kas notiek viņa dzīvē. Piemēram, “es esmu ievērojis, ka tu pēdējā laikā jūties ļoti nomākts. Tas mani uztrauc. Vai varu tevi lūgt pastāstīt, kas atgadījies?” Jāatceras, ka atvasei ir grūti runāt par savām izjūtām un var būt kauns atklāties. Nav jāmēģina pratināt jauno cilvēku, uzdodot pārāk daudz uzstājīgu jautājumu. Labāk veidot sarunu, paužot gatavību uzklausīt. Tam jāatvēl pietiekami daudz laika, lai nebūtu jāpārtrauc pusvārdā, kad bērns tikko atvēris savu sirdi. Sarunas laikā jābūt maigam, bet uzstājīgam, jo sākumā var nākties uzklausīt atrunas, ka viss ir labi. Jāiztiek bez liekas moralizēšanas vai lekciju lasīšanas. Runājot jāapstiprina bērna emocijas, piemēram, “es saprotu, ka jūties bēdīgs, jo sastrīdējies ar draugiem”. Tas iedrošinās dalīties savos iekšējos pārdzīvojumos un būs iespējams labāk izprast situāciju.
