Kā lai viņu pasargāju 0
Pats svarīgākais ir veidot bērnam draudzīgu vidi. Kaut gan ne visās viņa dzīves jomās iespējams iejaukties, daudzus faktorus pieaugušie var ietekmēt.
Viens no nozīmīgākajiem faktoriem ir ar vecākiem kopā pavadītais laiks, kad var droši dalīties ar emocijām, justies pieņemts tāds, kāds ir, un apbrīnots pat par maziem un šķietami nesvarīgiem sasniegumiem. Pieaugušie nemitīgi ir aizņemti, jo jāpelna nauda, lai nodrošinātu labu nākotni, bet lielajā steigā var zaudēt pašu būtiskāko – tagadni un laiku kopā ar bērnu.
Ja dzīvē tiek plānotas būtiskas pārmaiņas, piemēram, pārcelšanās uz citu dzīvesvietu un skolu, vecāku šķiršanās, vēl vienas atvases ienākšana ģimenē, bērns tām jāsagatavo jau laikus, citādi var būt pārāk liels stress, kas var pāraugt depresijā.
Ir jāatvēl laiks bērnībai – spēlēm, rotaļām, atpūtai, izklaidei un citām aktivitātēm. Ārsti nereti sastopas ar pārgurušiem pirmklasniekiem, kuru grafikā starp mācībām, mūzikas skolu, hokeju, daiļamatniecības pulciņu un māsas pieskatīšanu nav atlicis laika dzīvot, tāpēc bērns jūtas izsīcis, bez motivācijas un aizkaitināts.
Kurām pazīmēm jāpievērš uzmanība
Depresijas pazīmes iedalāmas vairākos līmeņos. Piemēram, emocionālajā līmenī vislabāk saskatāmās pazīmes ir aizkaitināmība, dusmas, ilgstošs skumīgums, nomāktība, nederīguma un vainas izjūta.
Fizioloģiskā līmenī novērojami ēstgribas traucējumi (gan tās pieaugums, gan samazinājums), miega traucējumi (guļ pārāk maz vai, tieši pretēji, ļoti daudz), pastāvīgs nogurums, sūdzības par galvas, vēdera un citām sāpēm, kas nepāriet pēc medikamentu lietošanas.
Prāta līmenī ir grūtības koncentrēties, pieņemt lēmumus, noturēt uzmanību. Tiek kultivētas negatīvas domas, kas visu laiku atkārtojas, – tas ir viens no svarīgākajiem depresijas raksturotājiem. Gan bērni, gan pieaugušie depresijā vaino sevi par pieļautajām kļūdām, pesimistiski raugās nākotnē, nekam neredz jēgu, nemitīgi sevi kritizē un nereti pat domā par pašnāvību.
Saskarsmes līmenī vērojams izteikts jūtīgums pret aizliegumiem un norobežošanās no apkārtējiem.
Uzvedības līmenī pārmaiņas izpaužas visspilgtāk – tā ir raudulība, kliegšana, grūtības piedalīties sociālās aktivitātēs ar draugiem, ģimenes locekļiem, nevēlēšanās iesaistīties mācību stundu aktivitātēs, motivācijas trūkums. Bērni (visbiežāk pēc 12 gadu vecuma) var sākt lietot apreibinošas vielas, atstāt novārtā mācības, nevīžīgi izturēties pret savu ārējo izskatu, viņi negrib mazgāties un iesaistīties kautiņos. Papildus nekoptam izskatam var parādīties izteikta nevīžība arī citās jomās – bērna istaba izskatās pēc miskastes, kur vienā kaudzē ar tīrām un netīrām drēbēm mētājas ēdiena atliekas, papīri, pieraksti un citas lietas.
