Slimnīcu vadītāji aiziet vīlušies 0
Pirmajā jūlijā 13 slimnīcu vadītāji parakstīja atklātu vēstuli, kurā norādīja, ka 2013. gads ir kārtējais, kad valsts slimnīcām palikusi parādā par pacientu ārstēšanu. Tāpēc slimnīcas neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz uz mediķu pārpūles un zemā atalgojuma rēķina, bet tas atstāj ietekmi uz pacientu aprūpes kvalitāti, veicina gan ārstu, gan māsu aizplūšanu no slimnīcām un valsts.
Vēstule nosūtīta visām valsts atbildīgajām amatpersonām.
Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Guntars Daudze raksta Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājai Aijai Barčai, ka komisijai jāpēta un jāanalizē situācija un pēc tam par to jāziņo kancelejas vadītājam. Savukārt Ministru prezidents Valdis Dombrovskis vēršas pie veselības ministres Ingrīdas Circenes, lai viņa kaut ko dara lietas labā.
A. Barča vakar Saeimas Sarkanajā zālē bija uzaicinājusi to slimnīcu vadītājus, kas parakstījuši vēstuli, bet iespēju piedalīties bija lūguši arī citu ārstniecības iestāžu vadītāji, lai pārliecinātu Veselības ministrijas (VM) vadošās amatpersonas un Saeimas deputātus, ka valstij tuvākajā laikā slimnīcām ir jāsamaksā 1,7 miljoni latu, ko tā palikusi parādā par pacientu ārstēšanu. Līdzko prasība bija izskanējusi, Nacionālā veselības dienesta direktors Māris Taube to noraidīja, jo “tas nav tas, ko mēs vēlamies – naudu tā uz sitiena neviens nepiešķirs”. Nelīdzēja skaidrošana, ka slimnīcas vairs nespēj nodrošināt pacientus ar dežūrārstiem, ka slimnieki tiek izrakstīti no ārstniecības iestādēm neizārstēti, tādēļ atgriežas stacionārā vēl smagākā stāvoklī un viņu ārstēšanai nepieciešamas vēl lielākas naudas summas.
Zālēm – 2,50 lati dienā
Latvijas Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgeņijs Kalējs Saeimas deputātus informēja, ka par 185 latiem, ko valsts maksā par slimnieka ārstēšanu, viņu stacionārā var atļauties turēt ne ilgāk kā sešas dienas. Tātad dienā ārstēšanai ir piešķirti nedaudz virs 30 latiem, no kuriem zālēm atvēlēti 2,50. Ārstniecisko pakalpojumu tarifi nav pārskatīti gadiem. Līdz pat šim brīdim nav zināmas ārstniecības pakalpojumu cenas, jo neviens tās nav izrēķinājis. M. Taube centās skaidrot, ka pie šī jautājuma strādājot, jo “labāk rūgta patiesība nekā skaisti meli”. Bet Saeimas deputāte Elīna Siliņa brīnījās, kā var ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, ja nav zināmas izmaksas.
Rēzeknes slimnīcas veselības aprūpes vadītājs Jāzeps Korsaks bija ļoti lakonisks, mierinot klātesošos ar faktu, ka viņa reģionā ik mēnesi nomirstot divreiz vairāk cilvēku nekā piedzimstot. Esot pat mēneši, kad mūžībā aizejot trīsreiz vairāk. Viņaprāt, aiz kalniem vairs nav laiks, kad veselības aprūpei naudas vajadzēs arvien mazāk.
Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības valdes locekle Alīda Vāne pastāstīja, ka viens no VM izstrādātajiem un valdības pieņemtajiem slimnīcu kvalitātes rādītājiem ir tas, cik pacientus esi aizraidījis mājās. Slimnieki stacionāros atgriežas divas, trīs un vairāk reižu. Saeimas deputāts Arvils Ašeradens centās skaidrot pie VM amatpersonām, kāds ir iemesls, ka, palielinot finansējumu ambulatorajai aprūpei, tomēr pieaug smagi slimu cilvēku skaits slimnīcu nodaļās. Uz šo jautājumu amatpersonas nespēja atbildēt, jo tas neesot analizēts. Tukuma slimnīcas vadītāja Dzintra Ratkēviča aprēķinājusi, ka “līdz gada beigām bez finansējuma varētu palikt ap 500 pacientu”. Savukārt Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas vadītāja Egija Širova informēja Saeimas deputātus, ka tikai katrs trešais slimnieks spēj samaksāt 9,50 latu lielo līdzmaksājumu par ārstēšanos stacionārā.
Apmānījuši vēlētājus
M. Taube centās dzēst ugunsgrēku ar mierinājuma vārdiem: “Slimnīcas strādā ātri un efektīvi. Nav tā, ka mēs būtu galīgi neefektīvi salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu.” Taču, salīdzinot veselības aprūpi Latvijā ar citām Eiropas Savienības valstīm, skats ir bēdīgs – gandrīz visos rādītājos esam pēdējā vietā. Izskatās, ka šie rādītāji neuzlabosies arī turpmāk, jo, kā secināja J. Kalējs, politiķi, pirms Saeimas vēlēšanām solot medicīnai 4,5% no iekšzemes kopprodukta, bet katru gadu finansējumu arvien samazinot, apmānījuši vēlētājus. Medicīna 2012. gadā saņēma 3,4% no IKP, šogad – 3,13%.
Lati, kurus neskaita
Deputāte Siliņa aizrādīja VM amatpersonām: no vienas puses, tiekot nepārtraukti norādīts, ka nozarei trūkst naudas, bet, no otras puses, lati jāskaita daudz rūpīgāk.
Piemēram, deputāte, izvērtējot informāciju par lielajās Rīgas slimnīcās veiktajiem iepirkumiem gada garumā, konstatējusi, ka tomēr neesot vēlmes atrast lētāko risinājumu. Tiesa, nereti notiek diskusijas, vai lētākais ir labākais, tomēr situācijā, kad nozarei katastrofāli trūkst naudas, šim jautājumam būtu jāpievērš lielāka vērība.
E. Siliņa: “Lielais Stradiņa slimnīcas būvniecības projekts sākotnēji izmaksāja 60 miljonus latu, krīzes dēļ izmaksas samazināja par 30 procentiem, taču jauna iepirkumu procedūra netika rīkota. Rīgas Austrumu slimnīcā pērn rīkoja iepirkumu operācijas bloka izveidei. Piedāvātā sākumcena bija par 450 tūkstošiem latu lielāka nekā nākamās, ko piedāvāja konkursa dalībnieki. Slimnīca izvēlējās dārgāko. Te rodas jautājums – cik ieinteresēti ierēdņi ir skaitīt naudu. Šķiet, viņiem galvenais, lai nekur nevarētu piesieties.”
A. Barča apsolīja, ka nākamreiz uz sēdi kopā ar slimnīcu vadītājiem aicināšot finanšu ministru Andri Vilku, kā arī rakstīšot vēstuli viņam un Valdim Dombrovskim par radušos situāciju. Šis ir jau piektais gads, kad scenārijā nekas nemainās.
