Slimnīcu problēmas – nemākulīgas politikas sekas 0
Slimnīcu vadībā ārstus pamazām nomaina ekonomisti un finansisti. Aizkraukles medicīnas centra valdes priekšsēdētāja, kā arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības valdes locekle Alīda Vāne un apvienības izpilddirektore Eva Smirnova ir ekonomistes, kuras palīdz finansiālās grūtībās nonākušajām slimnīcām.
– Balvu un Gulbenes slimnīcām, kam bija uzkrājušies milzīgi parādi, tomēr lielākā vai mazākā mērā izdevies atgūt finansiālu līdzsvaru. Tas, protams, nebija viegli. Vai jūs uzskatāt, ka slimnīcu apvienošana bija politiska kļūda?
A. Vāne: – Veselības ministres Baibas Rozentāles laikā ļoti tika spiests uz to, ka slimnīcām ir jāapvienojas. Bet šādai prasībai nebija nekāda ekonomiska pamatojuma. Vajadzēja samazināt slimnīcu skaitu, un viss. Jautājums nav slēgts arī tagad. Ja divas slimnīcas apvienojas vienā, tad par vienu slimnīcu uz papīra kļūst mazāk. Atkārtoju: uz papīra. Ministru kabinets to ir pieļāvis un tagad pieņem muļķīgus lēmumus, kas izriet no pašu nepārdomātās rīcības.
Vienā no pēdējām valdības sēdēm ministri, neiedziļinoties jautājumā, piekrita, ka uz Limbažu slimnīcu pārvedīs pacientus tālākai ārstēšanai no Vidzemes (Valmierā) neatliekamās palīdzības slimnīcas. Limbažu slimnīca nedrīkst uzņemt ne akūtos, ne hroniskos pacientus, kaut tās apkalpes zona ir ļoti plaša, sākot no Salacgrīvas, visa pierobeža, ieskaitot Limbažu rajonu. Visi slimnieki no šī reģiona tiek vesti uz Valmieru. Tāds bija 2009. gada reformas rezultāts.
Veselības ministrija beidzot ir sapratusi, ka tas nav īsti pareizi. Tomēr tik un tā Limbažu slimnīcai neļaus pašai uzņemt slimniekus, tur varēs ārstēt tikai no Valmieras pārvestos.
Turklāt Vidzemes slimnīcai tiek radītas diezgan lielas problēmas, jo tai ar savu transportu tie slimnieki būs jāpārvadā. Jo pretējā gadījumā uz papīra nāks klāt vēl viena jauna slimnīca. Es nesaprotu, kā priekšā mēs ar šiem rādītājiem dancojam. Tam nav sakara ne ar naudu, ne ar politiku.
E. Smironova: – Joprojām nav valdības apstiprināta slimnīcu attīstības plāna, kur būtu redzams, cik tad slimnīcu Latvijā būs nākotnē.
A. Vāne: – Es ļoti gribu uzsvērt cienījamajam finanšu ministram Vilka kungam, ka Latvijā ir visefektīvākā veselības aprūpe pasaulē. Efektīvāka par Zimbabvi, jo mēs ar tiem 3,2% no iekšzemes kopprodukta, kas piešķirts medicīnai, sniedzam iedzīvotājiem nenormāli plašus veselības aprūpes pakalpojumus.
Kad ārzemēs stāstām, par kādu naudu mēs to darām, kolēģi nespēj saprast, kā to var izdarīt. Viena terapeitiskā slimnieka ārstēšana, piemēram, Portugālē maksā 200 eiro par dienu, bet Latvijā – ap 30 latiem (42 EUR). Neraugoties uz to, ka medicīniskās aparatūras, izmeklējumu, analīžu, komunālo pakalpojumu utt. cenas ir tādas kā Eiropā vai pat augstākas.
Latvijā ir mazs tirgus un, lai izdzīvotu, bieži preces ir jāpārdod dārgāk nekā citās Eiropas valstīs. Vienīgais, uz ko mēs ekonomējam, ir cilvēkresursi, kā arī uz ārstniecības iestāžu attīstības rēķina. Mums ir iedots mazs sviesta pikucītis un liels šķēlēs sagriezts rupjmaizes kukulis. Tas mazais pikucītis mums ir jāizsmērē pa visu plašo maizes šķēles laukumu. Katrai šķēlītei tiek tik plāna kārtiņa, ka to sviestu pat sagaršot nevar.
Ja reiz politiķi apcirpa veselības budžetu, tad viņiem tikpat drosmīgi bija jāuzņemas atbildība un jāpasaka – naudas mums ir ļoti maz un mēs vairs nenodrošināsim endoprotezēšanu, okulistu, ginekologu un citu speciālistu pakalpojumus. Bet politiķi to baidījās pateikt, jo tad viņi kļūs par politiskajiem līķiem ar visu savu partiju. Tā vietā viņi sola nodrošināt visu pa drusciņai. Tāpēc cilvēki to sviestu nevar sagaršot, jo viņiem visur ir jāstāv nežēlīgās rindās vai arī jāmaksā nežēlīga nauda.
– Vai tad, kad politiķi pieņēma lēmumu par Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienošanu, viņiem bija skaidrs, kā šīm iestādēm jāattīstās?
– Ja apvieno divas ārstniecības iestādes, tad ir jābūt plānam jeb nosacījumiem, kas, ko un kāpēc. Taču tāda nebija. Šādai apvienošanai bija tikai viens mērķis – lai uz papīra ir pēc iespējas mazāk slimnīcu.
Pēc apvienošanas rezultāts bija tāds, ka abās šajās struktūrās sniedza neatliekamās palīdzības pakalpojumus – divas nedēļas Balvos, divas nedēļas – Gulbenē.
Darbinieku jau tā trūka, bet viņi tika izvazāti pa abām slimnīcām. Ekonomijas, protams, nekādas. Veselības ministrija, ko toreiz vadīja ministrs Juris Bārzdiņš, uz 50 tūkstošiem iedzīvotāju iedalīja naudu 2000 hospitalizācijām, kaut gan faktiskais skaits bija 6000.
Jāņem vērā, ka dzemdību, ginekoloģijas un infekciju gadījumā mēs apkalpojam arī Alūksnes rajonu, jo tur šīs medicīnas specialitātes ir likvidētas. Es nedomāju, ka tas ir nemākulības dēļ. Tas ir tīši.
Kad jaunajā slimnīcu attīstības plānā vērtēja iestāžu efektivitāti, izrādījās, ka Balvu un Gulbenes slimnīca ir ļoti efektīvs uzņēmums. Mēs vienu pacientu ārstējām par valsts naudu, bet nākamos divus – uz parāda. Pret valsts budžetu mēs esam ļoti efektīvi, neraugoties uz to, ka esam nodokļu parādnieki, jo valsts mums nav samaksājusi par padarīto darbu. Lai nestāsta, ka tā nav politika.
Kad runāju ar vietējiem politiķiem pašvaldībās, kuri galvenokārt ir no varas partijām, pārliecinājos, ka viņi nekādi nevar ietekmēt procesus, kas notiek partiju spicēs Rīgā. Kaut vai, piemēram, attiecībā uz nodokļu amnestijas likumu, kas, iespējams, mums būtu ļoti atvieglojis dzīvi, ja Saeimas deputāti būtu rīkojušies operatīvi un pieņēmuši likumu, kas ļautu nodokļu parādus nomaksāt vienmērīgi piecos gados. Likums karājas gaisā jau kopš 2010. gada.
– Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Viesturs Boka uzskata, ka lielās neatliekamās palīdzības slimnīcas Rīgā ir apdalītas finansiālajā ziņā, jo tur, piemēram, terapeitisko pacientu ārstēšanai esot lielākas izmaksas nekā reģionālajās slimnīcās. Kur ir tā atšķirība – ārstu kvalifikācijā, dārgākās zālēs, dārgā aparatūrā?
– Ja universitātes klīnika nodarbojas ar īpašu pacientu ārstēšanu (daudzu diagnožu kopums, sarežģīti uzstādīt diagnozi, reta slimība), tad nevienam nav nekas iebilstams, ka šādos gadījumos universitātes klīnikai būtu tarifam jāpielieto koeficients (kaut vai x 100). Bet ne tajos gadījumos, kad tiek operēts ikdienišķs apendikss vai ārstēta pneimonija. Ja jau valsts un arī Eiropa tik daudz naudas iegulda šajās klīnikās, tad jau izmaksām uz pacientu būtu jāsamazinās.
Ja par valsts naudu ir iegādāts, piemēram, magnētiskās rezonanses aparāts, bet tajā pašā laikā citās slimnīcās vai poliklīnikās tas nopirkts par pašu līdzekļiem (parasti, ņemot kredītu bankā un maksājot procentus), bet terapeitiskais tarifs visās ārstniecības iestādēs ir vienāds, tad tas ir tīši, jo šādā veidā tiek lobētas valsts kapitālsabiedrības – universitātes klīnikas.
Valsts lobē savas kapitālsabiedrības arī ar to, ka pacientu hospitalizācijas plānu nosaka tuvu reālajam. Piemēram, 2011. gadā Stradiņa slimnīcā pārstrāde bija 0,49%, Rīgas Austrumu slimnīcā – 1,06%, bet Tukuma slimnīcā – 95%, Kuldīgas slimnīcā – 34%, Rēzeknes slimnīcā – 53%, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā – 51%. Šie cipari runā paši par sevi.
Tās slimnīcas, kas nav valsts īpašums, politiķus neuztrauc.
– Ko labu Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības reorganizācija devusi pacientiem?
E.Smirova: – Pirmkārt skaidrību, kurā slimnīcā kādus medicīnas pakalpojumus var saņemt. Vairs nav divas nedēļas neatliekamā palīdzība Balvos un pēc tam – Gulbenē. Patlaban visa neatliekamā palīdzība ir Balvos, savukārt Gulbenē ir hronisko slimību pacientu nodaļa un dienas stacionārs.
– Kā motivēt ārstu strādāt Balvos?
A. Vāne: – Es varu motivēt tikai ar naudu, bet man tas maks nav bezizmēra. Diemžēl valsts atbalsta šajā jautājumā nav.
Esmu ilgi strādājusi pašā Rīgas centrā, bet patlaban es bieži esmu Balvos un nejūtos laimīga, kad man jābrauc uz Rīgu. Ja runājam par jauniem ārstiem un māsām, tad kas var būt izdevīgāks, kā strādāt laukos. Tīrs gaiss, vide, bērnudārzos rindu nav, mašīnu stāvvietas – par velti, dzīvokļi piecreiz lētāki nekā Rīgā… Ja esi patiešām labs ārsts, jutīsies kā karalis, nevis kā papīru nēsātājs “Gaiļezerā” un “Stradiņos”. Laukos ārstu ir maz un viņi pelna diezgan labi salīdzinājumā ar Rīgas ārstiem, jo ir uz izķeršanu. Pašvaldības nāk pretī jauno ārstu ģimenēm, jo ārsts laukos ir dievs.
E. Smirnova: – Turklāt līdzās ir atsaucīgi kolēģi, kas noteikti palīdzēs ievirzīt darbā.
A. Vāne: – Ministru kabinets nobalsoja, ka mums no 1. jūlija valsts dod naudu traumpunkta apmaksai Gulbenē. Tas nozīmē, ka man ir jāatrod vismaz četri ķirurgi vai traumatologi un vismaz četri terapeiti vai anesteziologi. Gandrīz nereāli, jo, dalot traumpunktus, neviens politiķis nepainteresējās, vai to darbību vispār varēs nodrošināt.
E. Smirnova: – Balvos un Gulbenē vajag gan neirologu, gan pediatru, gan psihiatru… Ja tikai ir speciālists, kvotas pietiek, mēs pat nespējam izstrādāt. Rinda ir vienīgi uz ehokardiogrāfiju, kur ir ierobežots slimnieku skaits, jo ārsts fiziski nevar izmeklēt vairāk.
– Kā var uzzināt, kur valsts noteiktās kvotas nav izsmeltas?
– Nacionālā veselības dienesta interneta mājas lapā (www.vmnvd.gov.lv) ir publicēti rindu garumi. Ģimenes ārstam, norīkojot pie speciālista, būtu jāinformē, kurā vietā rinda ir visīsākā.
– Mēs runājam tikai par ārstiem, bet kā ir ar vidējo personālu?
A. Vāne: – Latvijā ir zemākais māsu skaits uz ārstu skaitu Eiropas Savienībā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai uz vienu māsu nebūtu vairāk par desmit līdz divpadsmit pacientiem, lai neciestu aprūpes kvalitāte.
Man atkal jārunā par aplamas politikas sekām – medicīnas māsām ar augstāko izglītību. Cik mums Latvijā ir nepieciešamas galvenās māsas? Mums ir vajadzīgas māsas, kas prot rīkoties ar pacientu, nevis akadēmiskas māsas, kuras pacientu labi ja reizi gadā ir redzējušas.
E. Smirnova: – Māsai, kura ieguvusi bakalaura diplomu, piedāvāju vadošu amatu, bet viņa atsakās. Tad kāda jēga bija mācīties! Pie mums Balvos ir kādas desmit māsas ar augstāko izglītību, bet kāds ir viņu pienesums?
A. Vāne: – Mācījās tāpēc, ka bija iespējams studēt par Eiropas Savienības fonda naudu. Labāk būtu ieguldījusi to koledžas izglītībā, lai māsas būtu daudzpusīgākas. Mazajās ārstniecības iestādēs, piemēram, Smiltenē, Valkā, Aizputē, māsai jābūt universālai.
Bet par to neviens mūsu valstī nerunā.
