Nabagie un bagātie dakteri: atalgojums slimnīcās svārstās no 500 līdz 4000 latu 13
Sāk ar 270 latiem
Aleksejam Gomoņecam aizritējis pirmais darba mēnesis Latvijas Onkoloģijas centrā, kur viņš ir rezidents un katru dienu operē kopā ar savu skolotāju pieredzējušo ķirurgu Andreju Srebniju. Dienā tiek veiktas divas trīs krūšu operācijas, bet sestdienās un svētdienās Aleksejs strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Viņa acis staro, pats ir dzīvesprieka pilns un nemaz nesūrojas, ka viņam nav brīvdienu un pilns maks ar naudu. Būdams rezidents, nesen saņēmis pirmo pilnas darba slodzes algu – 270 latu pēc nodokļu nomaksas. Valsts rezidentiem ir noteikusi 338 latu lielu algu, ko slimnīcām maksā kā mērķa dotāciju. Ja topošais dakteris pieskaita ātrajā palīdzībā nopelnīto, tad viņam uz rokas sanākot ne vairāk par 400 latiem. Aleksejs kopš bērnības vēlējies kļūt par ārstu un patlaban par naudu daudz nedomā – galvenais esot labi apgūt arodu. Kad tas būs izdarīts, tad manīs, vai paliks Latvijā vai dosies projām.
Rīgas Austrumu slimnīcā (RAS) patlaban strādā 219 rezidenti, no kuriem liela daļa ir gudri, čakli, motivēti apgūt savu specialitāti, spējīgi strādāt patstāvīgi, secina slimnīcas izglītības daļas vadītāja, habilitētā medicīnas doktore, pieredzējusī onkoloģe Dace Baltiņa. Diemžēl likums rezidentu ir ierindojis ārsta palīga statusā, kas ļauj viņam rīkoties tikai sertificēta daktera uzraudzībā. No vienas puses, šie jaunie mediķi ir atspaids slimnīcai, bet, no otras puses, slimnīca cieš no tā, ka nedrīkst viņus pilnvērtīgi nodarbināt pat tad, ja jaunais dakteris rezidentūrā ir jau ceturto vai piekto gadu. D. Baltiņa stāsta, ka liels klupšanas akmens esot arī mazā atšķirība starp rezidenta un ārsta algu. Topošajam ārstam ir ļauts papildus 338 latu algai nopelnīt 72 latus par 72 dežūras stundām savā darba vietā, kas kopā sastāda 410 latus. Šī summa ir līdzīga minimālajai sertificēta ārsta algai, kas, ņemot vērā Ministru kabineta noteikumus, var svārstīties no 388 līdz 471 latam par vienu darba slodzi. Tāpēc ne vienam vien ārstam rodas jautājums – kāpēc man mācīt rezidentu, ja man maksā tikpat, cik viņam? Tas, ka skolotājam nāk klāt piemaksa seši lati dienā par rezidentu apmācīšanu, nav vērā ņemams stimuls, lai dzītos pēc šī darba.
Nežēlīgi pret saviem skolotājiem?
Aleksejs šodien nezina, vai viņam, beidzot rezidentūru, RAS būs pastāvīgs darbs, jo, kā atzina slimnīcas valdes priekšsēdētājs Viesturs Boka, jaunie ārsti un rezidenti gaida rindā, kamēr “mēs nekādi nespējam tikt galā ar kādu ļoti būtisku morāli ētisku problēmu – ļaut, lai pensijas un pirmspensijas vecuma ārstu vietas ieņem jaunie speciālisti”. RSU strādā 21% sešdesmitgadīgu un vecāku ārstu jeb gandrīz tikpat, cik vecuma grupā no 41 līdz 50 gadiem. V. Boka: “Klasiskajā Hipokrāta zvērestā ir teksts par ārsta attiecībām ar savu skolotāju: “Izturēšos pret to, kurš man iemācīja šo prasmi, tāpat kā pret saviem vecākiem, dalīšos ar viņu iztikā un, ja viņš būs nonācis trūkumā, došu viņam daļu no tā, kas man pieder.” Daudzi pensijas un pirmspensijas vecuma ārsti ir bijuši darbaudzinātāji daudziem jaunākās un vidējās paaudzes ārstiem. Tā ir liela morālas un ētiskas dabas problēma – vairs ne tik produktīvi strādājošo vecākā kaluma ārstu atbrīvot no darba, labi zinot, ka viņam būs ļoti maza pensija, viņš būs nabags un dzīvos no sociālajiem pabalstiem. Tad jākļūst ļoti nežēlīgiem pret skolotājiem, un tas ir klajš zvēresta pārkāpums.”
Iekšķīgo slimību speciālisti – zemāk atalgotie
RSA zemāk atalgotie ir neatliekamās medicīniskās palīdzības centra, laboratorijas ārsti, patoloģijas centra ārsti, arī pulmonologi, gastroenterologi, nefrologi… Viņu atalgojums mēnesī ir 500 – 600 lati pirms nodokļu nomaksas. Viņi ir pietiekami noslogoti stacionārā, un viņiem nav lielu iespēju piepelnīties, strādājot ambulatori un veicot dažādas medicīniskās manipulācijas un diagnostiskos izmeklējumus, par kuriem iespējams saņemt piemaksas. Ārsta alga ir ierēķināta valsts noteiktajā medicīnas pakalpojuma tarifā, kas katrai specialitātei ir atšķirīgs. Diemžēl, plānojot šo tarifu, Veselības ministrija neņem vērā, ka, piemēram, darbs neatliekamās medicīniskās palīdzības centrā ir 365 dienas, netiek ievērots arī Darba likums, jo tarifā nav iekļauta samaksa par svētku dienām, atvaļinājumiem, kolēģu aizvietošanu slimības laikā…
Turpretī ārsti radiologi, ar kuriem mēs kā pacienti tiekamies, izmeklējoties, piemēram, ar magnētiskās rezonanses aparātu vai datortomogrāfu, un kuri galvenokārt strādā ambulatori, kā arī invazīvie radiologi, invazīvie kardiologi, sirds ķirurgi, transplantologi mēnesī nopelna trīs četrus tūkstošus latu, jo viņu sniegto medicīnisko pakalpojumu tarifi ir labi izkalkulēti, un te jāpateicas šo specialitāšu asociācijām.
Operāciju sarežģītība algu neietekmē
RSU Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas vadītājs, praktizējošais ķirurgs profesors Guntars Pupelis strādā 13 stundas dienā. Viņa darba diena sākas pulksten 7.00 ar vizīti pie slimniekiem, turpinās ar konsultācijām par pacientu izmeklēšanu, kur piedalās radiologi un citi kolēģi, darbs ar studentiem, operācijas, divreiz nedēļā slimnieku konsultēšana un pa starpu daudz organizatorisko jautājumu, publikāciju rakstīšana, piecu doktorantu apmācība… G. Pupelis: “Esmu tādā ritmā iegājis un par to nesūdzos. Slimnīcā nopelnu ap 800 latiem, bet Rīgas Stradiņa universitātē – nepilnus 1000 latus. Tiesa, tas ir desmit reižu mazāk nekā citās Eiropas Savienības valstīs, izņemot Rumāniju un Bulgāriju, un trīs reizes mazāk nekā Igaunijā. Nesūdzos, man iztikšanai pietiek. Taču nav normāli, ka sertificētu ķirurgu alga ir 430 lati uz papīra par vienu slodzi. Viņi strādā pusotru slodzi, ir izspiesti kā citroni, bet samaksa par darbu ir tikai 600 – 700 lati. Piemēram, ķirurgi rezidenti nevar atļauties veidot ģimeni, jo viņu alga ir tik zema, ka pašam iztikšanai nepietiek, kur nu vēl ģimenei!”
Maldīgi domāt, ka ķir-urga alga ir atkarīga no operāciju sarežģītības. Tas netiek ņemts vērā, tāpat kā darba kvalitāte. G. Pupelis uzskata, ka nav pareizi, ka visiem ķirurgiem izsniedz vienādu sertifikātu – gan tiem, kas veic ļoti sarežģītas operācijas, gan tiem, kam šo iemaņu nav. Par to sākta diskusija Latvijas Ķirurgu asociācijā. Nav arī pareizi tas, ka ārsti, kuru darba produktivitāti RSU vērtē līdzīgi kā valsts pārvaldē ierēdņus, jau otro gadu piešķirot A, B, C, D, E līmeni, savu algu nesaņem atkarībā no vērtējuma. V. Boka: “Ja ir piešķirts augstākais novērtējums (A, B, C), tad ārstam būtu jāmaksā pie algas motivējoša piemaksa. Diemžēl 2010. gadā slimnīcas finansējums tika nogriezts par 30% un algu fonds tik ļoti samazinājās, ka nav nekādu manevru iespēju, lai mēs labākajiem ārstiem varētu piemaksāt par labiem darba rādītājiem. Slimnīcas budžets ir ar negatīvu zīmi, turklāt ir dots mājiens sabalansēt budžetu, samazinot darbinieku skaitu. Bet kā lai to izdara, ja, iepazīstoties ar slimnīcā veikto auditu, var uzzināt, ka mūsu slimnīcas ārstu noslogojums ir vairāk nekā divreiz lielāks nekā, piemēram, Polijas līdzīgās slimnīcās – ārsti apkalpo ievērojami vairāk pacientu gan ar ķirurģiju saistītās, gan nesaistītās klīnikās, turklāt daudzējādā ziņā strādā efektīvāk par Polijas klīniku ārstiem!”
RSU vadība patlaban izstrādā dokumentu, kur būs noteikti kritēriji, par ko pienākas alga. Tiekot radīta sistēma, kas ļaus algai sekot aiz darba, nevis iet pa priekšu darbam. Ārstu novērtēšana došot iespēju uzteikt darba līgumu tiem kolēģiem, kas nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem, sacīja slimnīcas vadītājs.
“Stradiņos” problēmas ar atklātību
Rīgas Austrumu slimnīcā man izdevās iegūt nepieciešamo informāciju ne tikai individuālās sarunās ar ārstiem, bet arī oficiāli vadības līmenī, taču otrā lielajā Latvijas klīnikā – P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā – neviens man tā īsti nevēlējās atklāti izpaust informāciju par ārstu atalgojumu. Izsmeļošu informāciju atteicās sniegt arī slimnīcas valdes priekšsēdētāja Ruta Valtere. Uz jautājumu, kuru specialitāšu ārsti ir vislabāk atalgotie un kuriem atalgojums ir kritiski zems, saņēmu atbildi, ka šādu informāciju nebūtu korekti izpaust, lai nesarīdītu vienu ārstu pret otru. Atšķirībā no RAS, kur interneta mājas lapā var uzzināt vismaz to, cik liels ir ārsta vidējais atalgojums, Stradiņa slimnīcā man norādīja, ka valsts kapitālsabiedrībām neesot jāpublisko informācija par darbinieku saņemto atalgojumu…
Iestādes vadība nezina vai nevēlas zināt, ka saskaņā ar Atlīdzības likumu tas ir jādara visām kapitālsabiedrībām, kas saņem valsts budžeta līdzekļus. Likums uzliek par pienākumu publiskot ne tikai darba samaksas apmēru, bet arī atlīdzības noteikšanas kritērijus. “Nav attaisnojuma un pamatojuma, lai Stradiņa slimnīca šādu informāciju nepublicētu vai nesniegtu,” atzina Valsts kancelejas Valsts pārvaldes attīstības departamenta vadītāja vietniece Baiba Medvecka. Bet Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Edgars Pastars uzsvēra, ka atbilstoši likumam un tiesu praksei valsts uzņēmumos ir jāpublisko gan atlīdzības kritēriji, gan minimālais un maksimālais amatpersonu un darbinieku atalgojums, jo kontrolēta komercdarbība ir sabiedrības interesēs. Kad lūdzu šo informāciju Stradiņa slimnīcas kapitāldaļu turētājam Veselības ministrijai, uzzināju, ka tur esot zināms tikai Stradiņa slimnīcas ārstu vidējais atalgojums, kas ir 982 lati. Salīdzinājumam minēšu, ka RAS tas ir 707 lati.
Augsti kvalificēti, bet atšķirīgi atalgoti
Taču jāatzīst, ka vidējais atalgojums ir ļoti vispārīgs rādītājs. Tas ir kaut kas līdzīgs vidējai temperatūrai slimnīcā. Lielāku konkrētību centos iegūt ārpus administrācijas, piemēram, pie profesora Andreja Ērgļa, kurš vada slimnīcas struktūrvienību Latvijas Kardioloģijas centru un par kura atalgojumu stāstīta ne viena vien leģenda. Viņš sākumā izvairīgi, bet vēlāk arvien atklātāk man pastāsta, ka centra vadītājs mēnesī nopelna ap četriem tūkstošiem latu un ka viņa vadītā centra ārstu atalgojums ir atkarīgs no tā, cik daudz tiek padarīts. Zemākais kardiologa atalgojums esot 550 latu, bet, ja daudz strādā, varot nopelnīt krietni virs šīs summas. Nav pieņemts, ka centra ārsti strādātu vēl kādās citās darba vietās. Ērglis uzskata, ka ārstu atbildība ir ļoti dažāda, tāpēc algas būtu jādiferencē.
Sacītais vistiešākajā veidā attiecas uz Latvijas Transplantācijas centru, kur arī strādā augstas klases speciālisti, taču ne jau par tūkstošiem latu. Nieru transplantācijas nodaļas vadītāja pieredzējušā ārsta Jāņa Bicāna un pārējo piecu ķirurgu darbs tiek mērīts stundās – par stundu maksā 3,25 latus, kas mēnesī ir aptuveni 540 latu. Nodaļas vadītājam par administratīvo darbu piemaksā 100 latu, ārsti saņem papildu piemaksu pie algas par nakts stundām un maksas pacientiem, kā arī smieklīgu summu – 10 latus – par doktora grādu. Dakteris Bicāns pastāstīja, ka par nieru transplantāciju valsts maksā 11 tūkstošus latu, no kuriem 325 lati atvēlēti ārstiem un medicīnas māsām, kas piedalījušās konkrētā slimnieka ārstēšanā līdz brīdim, kad viņu izraksta no stacionāra. Šogad ir veiktas 53 transplantācijas un visas veiksmīgi. Nodaļas vadītājs uzskata, ka viņa specialitātes ārstiem vajadzētu saņemt ap diviem tūkstošiem latu pēc nodokļu nomaksas. Viņa mēneša atalgojums patlaban esot 800 – 1000 lati neto.
Bet ne jau visi ārsti iztiek tikai no pamatdarba vietā nopelnītā. Piemēram, “Stradiņu” neatliekamās medicīniskās palīdzības centrā ārstam par darba stundu valsts maksā vairāk nekā minētajiem transplantologiem – 3,60 latu – un vēl klāt 50% par darbu nakts stundās, bet citas papildu piemaksas neseko. Mēneša beigās kontā iekrīt 500 – 600 latu pēc nodokļu nomaksas. Ārsti pastāstīja, ka viņi strādājot 2 – 5 darba vietās un esot pat tādi, kuri ārpus slimnīcas dežurējot piecas diennaktis pēc kārtas. Tā izdodoties sakasīt labi ja 1000 latu mēnesī. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka uzņemšanas nodaļā mūs sagaida pārguris un sapīcis ārsts, jo atrodas mūžīgā miega badā. Un nav arī nekāds pārsteigums, ka dažs labs dakteris, redzot, ka mazāk kvalificēts kolēģis nopelna krietni vairāk, paprasa savu daļu no pacienta.
Ienākumi veselības aprūpes jomā strādājošajiem
Virs 1000 latiem:2011. gadā 12,64%
2012. gadā 13,23%
2013. gada 1. pusgadā 13,74%
No 500 līdz 1000 latiem: 2011. gadā 26,11%
2012. gadā 27,4%
2013. gada 1. pusgadā 28,15%
No 200 līdz 500 latiem: 2011. gadā 44,33%
2012. gadā 43,43%
2013. gada 1. pusē 43%
Avots: Valsts ieņēmumu dienests
Ārstu atalgojums pirms nodokļu nomaksas slimnīcās ārpus Rīgas (Ls)
Fakti
Tarifi bez pamatojuma
Mediķu darba samaksa, tajā skaitā ārstu, ir iekļauta valsts noteiktajos medicīnas pakalpojuma tarifos, bet šai samaksai joprojām nav nekāda reāla pamatojuma. To 2011. gadā atzinusi arī Valsts kontrole: “Veselības ekonomikas centra aprēķinātie manipulāciju un gultasdienu tarifi, izmaksu veidi jeb elementi nav patiesi, pamatoti un aktuāli.”
Viedokļi
Vai, jūsuprāt, ārstu atalgojums ir pietiekams? Ja ne, tad ko jūs darīsit/darītu, lai to mainītu?
Ingrīda Circene, veselības ministre: “Ārstniecības personu atalgojums ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas ir jārisina veselības aprūpē, domājot par nozares attīstību. Tādēļ 2014. gada budžetā ir paredzēts palielināt ārstniecības personu atalgojumu, palielinot apmaksas tarifā sadaļu par darba samaksu. Vidēji darba samaksas pieaugums ārstiem būtu 71 lats, ārstniecības un pacientu aprūpes personām – 42 lati, ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām – 28 lati.
Ministru kabineta noteikumos ir noteiktas tikai zemākās mēnešalgas un speciālās piemaksas ārstniecības personām atbilstoši personas kvalifikācijai. Ārstniecības iestādes, izejot no pieejamajiem resursiem, var saviem darbiniekiem maksāt lielāku atalgojumu. Līdz ar to ārstniecības personu atalgojums ārstniecības iestādēs un pamatprincipi to palielinājumam ir jautājums, kas jārisina arī arodbiedrības pārstāvju sarunās ar iestāžu vadītājiem.
Veselības ministrija ir nākusi klajā arī ar sistēmisku risinājumu, kā būtu iespējams nodrošināt pakāpenisku un stabilu nozares finansējuma palielinājumu. Ir izstrādāta un valdības izskatīta koncepcija par veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņu, paredzot ieviest obligāto veselības apdrošināšanu un iezīmējot katru gadu valsts budžeta dotācijas palielinājumu, kas ļautu palielināt arī ārstniecības personu vidējo atalgojumu (2015. gadā ārstiem – 752 lati, 2016. g. – 886 lati, 2017. g. – 985 lati, 2018. g. – 1111 lati, 2019. g. – 1247 lati, 2020. g. – 1391 lati). Šobrīd veselības aprūpes finansēšanas likumprojekts ir valdībā atbalstīts un iesniegts izskatīšanai Saeimā.”
Maija Radziņa, ārste, Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētāja: “Nenoliedzami – atalgojums ir nepietiekams. To nav iespējams palielināt, kamēr katram ārstniecības pakalpojumam nav aprēķināta tā reālā cena. Kā zināms, šajā cenā ir iekļauta arī mediķu darba samaksa. Ja cena nav adekvāta, tad nevar gaidīt, ka ārsti saņems darbam atbilstošu atalgojumu. Tas, ka uz ārstu rēķina var ietaupīt, jo gan jau tauta viņus pabaros, izskanēja pirmās Ivara Godmaņa valdības laikā un turpinās visus šos gadus.”
Māris Pļaviņš, ārsts, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis: “Lielākā daļa ārstu nav apmierināti ar savu atalgojumu. Viņu vidū daudz ir tādu, kam nav iespēju strādāt ārpus stacionāra, lai nopelnītu vairāk. Valsts noteiktie ārstniecības pakalpojumu tarifi ir ļoti zemi, un arī daudzu ārstu atalgojums ir zems, jo tas ir iekļauts tarifā. Tiesa, Veselības ministrija ir paziņojusi, ka ārstu vidējā darba samaksa 2014. gadā pieaugšot par 71 latu. Bet šī summa nav par vienu darba slodzi – tajā ir iekļauta kompensācija slimības gadījumā, samaksa par nakts dežūrām un atvaļinājumiem utt. Praktiskais ieguvums būs daudz mazāks par 71 latu.
Arī es, lai nopelnītu, esmu spiests strādāt par nefrologu četrās darba vietās – trijās reģionu slimnīcās un Rīgā. Neesmu vienīgais, kas to dara, un baidos, vienā brīdī tā kopīgā neapmierinātība izlauzīsies uz āru daudz asāk, nekā tas bijis līdz šim.”
