Slimības no mājas mīluļiem un pazīmes, ka dzīvnieks var “aplaist” 1
Suns laiza seju, kaķis guļ blakus gultā – kurš gan nav piedzīvojis šādas situācijas! Diemžēl dažiem saskarsme ar mājdzīvniekiem var beigties ar visai nepatīkamām sekām. Kā no tām izsargāties?
Smiltis, kurās spēlējas bērni, labprāt apmeklē arī kaķi, taču tas lielākoties nesagādā problēmas. Arī suņa bučas, ja dzīvnieks ir attārpots un muti nomazgājam, ļaunumu nenodarīs. Ievērojot higiēnu, nesaslimst pat tie, kas kopj smagi slimus dzīvniekus, tomēr piesardzība nenāks par ļaunu.
Skrāpējumi – bīstami?
Kaķēnu kodieni un skrāpējumi dažkārt izraisa bakteriālu infekciju, ko tā arī dēvē – kaķu skrāpējumu slimība, tāpēc būtu vēlams izvairīties no spēlēšanās ar dzīvnieku tik aizrautīgi, ka viņš saskrāpē vai sakož. Lai arī pats mincis ir vesels, viņa siekalās un kažokā var atrasties slimību izraisošā baktērija. Tās pārnēsātājs var būt ne tikai pagalma kaķis, bet arī mājas mīlulis, kas neiet ārā.
Biežāk ar šo kaiti saslimst bērni un cilvēki ar vāju imunitāti. Ja murrātājs saskrāpējis vai sakodis, netālu no ādas bojājuma vietas var parādīties palielināti limfmezgli, kas iekaist un sastruto, kā arī paaugstināties ķermeņa temperatūra.
Šo slimību var veiksmīgi izārstēt ar antibiotikām, tomēr tiem, kuriem imunitāte nav stipra, labāk no kaķēnu skrāpējumiem un kodieniem izvairīties.
Glābj roku mazgāšana
Cilvēkiem ar imunitātes traucējumiem un sievietēm pirms grūtniecības vai mazuļa gaidīšanas laikā ir bīstama akūta toksoplazmoze.
Šo slimību bērnībā vieglā formā lielākoties ir pārslimojuši visi, kas nav auguši sterilos apstākļos un ir saskārušies ar kaķu izkārnījumu daļiņām. Tās var būt ne tikai dzīvnieka tualetes kastītē, bet arī smiltīs, melnzemē, uz apavu virsmām un citviet. Ar šo slimību var inficēties, arī ēdot produktus, uz kuriem ir toksoplazmas ierosinātājs un nemazgātām rokām.
Tiem, kuriem ir vāja imunitāte, akūta toksoplazmoze izpaužas ar drudzi un palielinātiem, iekaisušiem limfmezgliem. Slimībai ir dažādas formas, piemēram, tā var skart acis vai dažādus iekšējos orgānus, taču lielākoties simptomu nav. Arī bērniem šī slimība parasti norit bez pazīmēm. Bet toksoplazmoze var izpausties ļoti smagi un beigties pat ar nāvi, ja pamatā ir kāda hroniska saslimšana vai imūndeficīts. Diemžēl ārstēšanai tā nepadodas viegli.
Diezgan izplatīta ir arī kampilobaktēriju infekcija, kas izraisa sāpes vēderā, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, šķidru vēdera izeju, bet atsevišķos gadījumos vemšanu un asins piejaukumu fēcēm. Šīs slimības ierosinātājus visbiežāk gadās saķert, pirms ēšanas nemazgājot augļus un rokas, taču tos izplata arī dzīvnieki. Šo infekciju īpaši ārstēt nepieciešams tikai atsevišķos gadījumos.
Kas jāievēro grūtniecēm
Sievietei pirms bērniņa plānošanas drošības labad vajadzētu pārbaudīt, vai asinīs ir antivielas pret toksoplazmozes izraisītāju. Ja šī slimība nav pārslimota un mājās ir kaķis, pēc dzīvnieka tualetes kastes tīrīšanas ļoti rūpīgi ar ziepēm jānomazgā rokas, tomēr drošāk būtu šo pienākumu uzticēt kādam citam. Ja kaķis mēdz staigāt pa galdiem, to virsmas jāapstrādā ar dezinficējošiem līdzekļiem.
Ja sieviete ar toksoplazmozi saslimst grūtniecības pirmajā trimestrī, mazulis var nākt pasaulē ar iedzimtiem defektiem, piemēram, izmainītu galvas formu. Ja grūtniece inficējusies otrā trimestra beigās, arī mazulis piedzimst inficēts, taču simptomi izpaužas vēlāk, piemēram, progresējošs aklums, kura cēlonis ir centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi, aknu, nieru un citu orgānu funkciju bojājumi.
Parasti, ja akūta toksoplazmoze atklāta grūtniecības laikā, kaut arī nav simptomu, mazuli pēc piedzimšanas ārstē profilaktiski. Lai pieņemtu lēmumu, izvērtē daudzus faktorus, vairāku testu rezultātus.
Cērmes, lenteņi un citi parazīti
Maldās tie, kuri domā, ka kaķim, kurš neiet laukā, nevar būt parazītu. Infekciju mājās varam ienest ar apaviem no āra – dzīvnieks to uzņem caur elpceļiem vai muti, tādēļ visi mājdzīvnieki divreiz gadā jāattārpo.
Prettārpu zāles profilaktiski jālieto arī pašiem un bērniem, jo visi var samērā viegli inficēties, visbiežāk – ar cērmēm un lenteņiem.
Atklājot kaķim tārpus, ārstnieciska zāļu deva jāsaņem ne tikai dzīvniekiem, kas ir mājās, bet arī citiem ģimenes locekļiem. Profilaksei lieto vienu devu, bet ārstēšanai – pēc divām nedēļām vēl vienu.
Ja dzīvniekam ir ļoti daudz parazītu, var būt asiņaina vēdera izeja un vemšana. Uzmanība jāpievērš arī dzīvnieka šķaudīšanai. Iespējams, tā ir pazīme, ka viņš jāattārpo. Mīlulis var šķaudīt, jo parasti parazīts organismā iekļūst caur elpceļiem.
Cilvēkam cērmes mēdz izraisīt sāpes vēderā, sliktu apetīti, nelabu dūšu, niezi anālās atveres apvidū, vēdera izejas traucējumus – gan caureju, gan aizcietējumu. Var būt nespēks kā jebkuras slimības un nefizioloģiska stāvokļa gadījumā. Turklāt izkārnījumos var pamanīt lielus, baltus apaļas formas tārpus.
Cērmju mātītes izdēj tūkstošiem oliņu, kas attīstās vairākās stadijās. Ne visas no tām izdzīvo, daļa izdalās ar fekālijām un nokļūst cita saimnieka organismā.
Lenteņi var būt gan kaķiem, gan suņiem un cilvēkam izraisa tādus pašus simptomus kā cērmes. Tie parasti izkārnījumos nav redzami veseli, bet pa gabaliņiem, kas kustas, – ļoti nepatīkams skats!
Retāk no mājdzīvniekiem inficējas ar spalīšiem. Tie izraisa niezi anālajā apvidū, īpaši naktīs, kad mātītes dēj oliņas. Var būt sāpes vēderā, aizcietējums un caureja. Spalīši dzīvo tikai 4–6 nedēļas, taču tas nenozīmē, ka nevajag ārstēties, jo mātītes ir paspējušas sadēt simtiem jaunu oliņu, no kurām izšķilsies nākamā parazītu paaudze.
Ja organismā ieperinājušies spalīši, ar zāļu lietošanu vien būs par maz. Bieži jāmaina apakšveļa un gultasveļa, tā jāgludina ar karstu gludekli, lai neinficētos no jauna.
Ļoti bīstami ir retāk sastopamie zarnu parazīti ehinokoki. Biežāk ar ehinokokiem inficējas, ēdot inficētu cūkas, liellopa vai meža dzīvnieku gaļu, taču starpnieks var būt arī mājdzīvnieks.
Kad ehinokoku oliņas no kuņģa un zarnu trakta nokļūst asinsritē un pēc tam dažādos orgānos, tajos veidojas cistas. Ja tās ir smadzenēs vai citos dzīvībai svarīgos orgānos, var būt letāls iznākums. Pret ehinokokozi jālieto specifiskas toksiskas zāles.
No suņiem un kaķiem var inficēties arī ar apaļtārpiem un saslimt ar toksokarozi. Parasti šī slimība neizraisa simptomus, taču var būt ilgstošs nogurums, palielināti limfmezgli. Ja vien saslimušajam nav novājināta imunitāte, toksokarozi īpaši nevajag ārstēt.
Bojājums uz ādas
Glaudot dzīvnieku, var inficēties ar kailēdi – sēnīšu infekciju, kas nereti manāma klaiņojošiem dzīvniekiem. Par to liecina izkritušas spalvas laukumi, visbiežāk ap purnu un ausu apvidū, taču var būt visā kažokā.
Ar kailēdi galvenokārt inficējas bērni, jo mazuļiem vēl nav pietiekami attīstīta imunitāte. Turklāt viņi biežāk nekā pieaugušie glauda dzīvniekus, neņemot vērā, ka tie izskatās slimi.
Slimība izpaužas ar matu izkrišanu, uz ādas dažādās vietās parādās norobežoti sārti niezoši plankumi, kas parasti progresē.
Kailēdi ārstē ar pretsēnīšu medikamentiem – gan ārīgi, gan iekšķīgi. Tas ne vienmēr padodas viegli, un ilgstoši saglabājas bojājumi galvas matainajā daļā.
Ja dzīvnieks sakodis
Lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, svešus dzīvniekus nevajadzētu glaudīt. Ja bērns paglāstīs par stipru, kaķis vai suns reaģējot var viņu savainot.
Dzīvnieku, arī savas ģimenes mīluli nevajadzētu laist tuvu mazuļa sejai, jo viņa uzvedību nevar prognozēt – kaķis var pēkšņi cirst ar ķepu, bet suns iekost. Dzīvnieku kostas un skrāpētas brūces slikti dzīst un bieži sastruto, jo ir dziļi inficētas ar siekalās esošajām baktērijām un citiem mikroorganismiem.
Mājdzīvniekus nepieciešams ne tikai attārpot, bet arī reizi gadā vakcinēt pret trakumsērgu, jo nereti inficēti meža dzīvnieki sakož suņus un kaķus. Lai pasargātu savus mīluļus, tiem nevajadzētu ļaut brīvi klejot.
Trakumsērga ir bīstama un nāvējoša vīrusu infekcijas slimība, kas visbiežāk tiek pārnesta ar slima dzīvnieka siekalām, tām caur ievainotu ādu koduma vai skrāpējuma vietā iekļūstot cilvēka vai dzīvnieka organismā. Sākotnējie simptomi, kas atgādina gripu, var izpausties jau dažu dienu vai arī tikai gada laikā.
Ja iekodis svešs suns, tā saimniekam jāprasa uzrādīt dokumentu, kas apliecina, ka dzīvnieks ir vakcinēts pret trakumsērgu. Ja potēšana veikta un ādas bojājums nav ļoti plašs, pieaugušie var neuztraukties, tomēr bērnus gan drošāk būtu vakcinēt.
UZZIŅA
Ja saskrāpējis vai sakodis dzīvnieks un pastāv bažas, ka viņš varētu būt slims ar trakumsērgu, ievainotā vieta rūpīgi jāmazgā ar lielu ūdens daudzumu un ziepēm 10 minūtes, lai aizskalotu no brūces siekalas. Pēc tam nekavējoties jāvēršas pie ārsta, kas noteiks tālāko rīcību.
SVARĪGI
Nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt lapsu, ezi vai citus savvaļas dzīvniekus, kas uzvedas dīvaini un droši nāk klāt cilvēkam, jo, iespējams, tie ir slimi ar trakumsērgu.
