Slimības cēlonis – vibrācija. Kāda ir diagnoze? 1
Mežstrādnieki, traktoristi, autobusu vadītāji un citi darbinieki, kuri ikdienā strādā ar vibrējošu tehniku, bieži vien sūdzas par sāpēm mugurā, locītavās, tirpoņu, nejutīgumu plaukstās un pirkstos.
Tie ir pirmie vibrācijas slimības simptomi, kurus ignorējot ar laiku var iestāties daļēja vai pat pilnīga darbnespēja.
Urbji, traktori un citi drebinātāji
Strādājot ar vibrējošām iekārtām, mašīnām un instrumentiem vibrācijas enerģija tiek pārnesta uz ķermeni. Atkarībā no vibrācijas frekvences tā var iedarboties uz visu ķermeni – vispārējā – vai tikai uz kādu atsevišķu tā daļu vai orgānu – lokālā vibrācija.
Vispārējā vibrācija iedarbojas uz cilvēka ķermeni caur atbalsta punktiem kājām, iegurņa daļu un ietekmē organismu kopumā. Ar to darba vietā saskaras traktoristi, kravas automašīnu, autobusu un vilcienu vadītāji, kuģu mehāniķi.
Lokālajai vibrācijai pakļautas rokas un plecu daļa, piemēram, cilvēkiem, kas strādā ar motorzāģi, elektriskajiem uzgriežņu instrumentiem. Katram orgānam vai ķermeņa daļai ir sava pašsvārstību frekvence, kas atrodas zemfrekvenču diapazonā (6–30 Hz).
Svārstības līdz 25 Hz izraisa pārmaiņas kaulos, locītavās un muskuļos, bet augstfrekvences (50–1000 Hz) svārstības, kas raksturīgas lokālajai – plaukstas un rokas – vibrācijai, izraisa izmaiņas asinsvadu sistēmā un sīko asinsvadu spazmas, tās izraisa muskuļu un nervu sistēmas darbības traucējumus.
“Mūsu organisms lielākoties ir aizsargāts pret vibrāciju, jo iekšējos orgānus notur saites, ādas un zemādas tauku slānis mīkstina sitienus, starpskriemeļu diski, locītavu šķidrums un skrimšļi neļauj traumēt locītavas, bet galvas smadzenes sargā smadzeņu šķidrums.
Lai vibrācijas slimība varētu izpausties, jāpaiet laikam,” stāsta klīnikas DiaMed ambulatorā dienesta vadītājs, neirologs un arodslimību ārsts Ojārs Rubens un piebilst – tas, vai strādājošais saslims, atkarīgs gan no vibrācijas intensitātes un spektra (augstfrekvences vai zemfrekvences), gan no darba stāža, no darbadienas ilguma un režīma ievērošanas. Pirmās slimības pazīmes lokālās vibrācijas gadījumā parasti parādās pēc 5–7, bet vispārējās – reizēm pat pēc viena diviem darba gadiem.
“Vibrācijas slimības pacientiem parasti tiek bojāti roku un kāju nervi un asinsvadi.
Par to liecina roku un kāju tirpšana, salšana, pat ja apkārtējās vides temperatūra pazeminājusies pavisam nedaudz vai sacēlies vējš, jušanas traucējumi. Var būt arī deģeneratīvas locītavu izmaiņas. Lokālas vibrācijas gadījumā cieš plaukstas, pleci, elkoņi, vispārējas – pēdas, ceļgali, gūžas,” viņš norāda.
Ļoti jutīga pret vibrācijas iedarbību ir venozā asinsrite un perifērā nervu sistēma. Jušanas un motorisko nervu bojājumu dēļ mazinās plaukstas un pirkstu veiklība, tvēriena spēks.
Visbīstamākais ir darba aprīkojums, kura darbība balstīta uz triecienmehānismu, radot periodiskus impulsveida atsitienus, kas pastiprina vibrācijas ietekmi uz plaukstām un rokām, piemēram, pneimatiskais āmurs. Ar to strādājot, papildus tiek sasprindzināta muskulatūra, lai plaukstas un rokas varētu pretoties atsitieniem. To, cik stipri jāsasprindzina muskuļi, nosaka iekārtas svars (parasti līdz pat 35 kg) un apstrādājamās virsmas cietība.
Vibrācijas slimība vislabāk padodas ārstēšanai agrīnā stadijā.
Pats būtiskākais saprast, ka muguras sāpes, roku un kāju tirpšana nav novecošanas, bet gan vibrācijas un fiziskās slodzes sekas, tādēļ rūpīgi jāseko līdzi tam, vai, turpinot strādāt savā profesijā, slimība neprogresē. Ja atbilde ir pozitīva, jāievēro darba ritms, piemēram, pēc katras nostrādātās stundas jāņem 15 minūšu pārtraukums, jāvalkā cimdi un apavi, kuri absorbē vibrāciju, vai jāmaina profesija, pretējā gadījumā slimības saasinājumi kļūs arvien biežāki un smagāki, līdz iestāsies daļēja vai pilnīga darbnespēja.
Diagnoze – arodslimība
Ja radušās aizdomas par arodslimību, jādodas pie ģimenes ārsta, kurš nosūta pacientu uz papildu izmeklēšanu, bet pēc tam uz P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra ārstu komisiju. Darba vietā tiek izmērīts vibrācijas līmenis – to dara sertificēts speciālists ar speciālu mēraparatūru ne tikai uz darba virsmām un iekārtām, bet arī strādājošā rokām, un pēc īpašiem algoritmiem tiek aprēķināts vibrācijas radītais risks.
Lai noteiktu arodslimības diagnozi, organismā jābūt tipiskām, specifiskām vibrācijas radītām izmaiņām. Vibrācijas slimība ir visa organisma saslimšana, un galvenokārt tiek bojāti asinsvadi, nervi, mugurkauls un locītavas. Jābūt veiktiem arī papildu izmeklējumiem, kuri pierāda, ka bojājumu cēlonis nav citas, ar darbu nesaistītas slimības.
Jāpaņem līdzi arī darba stāžu apliecinošie dokumenti, jo nostrādātie gadi ļoti ietekmē vibrācijas slimības attīstību.
“Visvieglāk arodslimības diagnozi pierādīt, ja darbinieks saslimst, veicot savus pienākumus.
Ja slimības simptomi izpaužas pēc tam, kad cilvēks beidzis darba gaitas vai mainījis profesiju, bet arodslimības diagnoze nav noteikta, vēlams, lai būtu dokumenti, kas apliecinātu, ka viņš saslimis strādājot, piemēram, šajā laikā ārstējies pie ģimenes ārsta vai neirologa, par ko liecina ieraksts ambulatorajā kartē,” uzsver Ojārs Rubens.
Pareizi noformējot arodslimību, iespējams saņemt atlīdzību par darbspēju zaudējumu un papildu izdevumiem, piemēram, ārstēšanai un aprūpei, medicīniskajai un profesionālajai rehabilitācijai, tajā skaitā citas profesijas apguvei.
Cilvēkam, kurš 20 gadus nostrādājis vidējas intensitātes vibrācijas apstākļos, organismā radušās neatgriezeniskas izmaiņas.
Var mazināt sāpes, asinsrites traucējumus ekstremitātēs un roku, kāju tirpšanu, bet šiem simptomiem ir tieksme atgriezties, jo šī slimība norit hroniski.
