Slimība, nevis vecuma līdzgaitniece – Alcheimers 3
Tas, ka vecmāmiņa kļuvusi aizmāršīga, bet vectētiņš noslēdzas sevī un vairs neiziet no mājas, daudziem šķiet normāla parādība, bet demenci – domāšanas, atmiņas, uztveres un citu intelektuālo spēju zaudēšanu – uzskata gandrīz vai par dabīgās novecošanas procesa daļu. Vai tā patiešām ir?
Gadiem ritot, mūsu smadzenes noveco – izrādās, kad sasniedzam pusmūžu, to svars un apjoms katru gadu samazinās par procenta ceturtdaļu. Pakāpeniski zūd baltā un pelēkā viela, sarūk nervu šūnu un to savienojumu – sinapšu – skaits. Uzskata, ka cilvēka intelekts jeb IQ no 25 līdz 60 gadiem atrodas savā zenītā, pēc tam spēja apgūt jaunas zināšanas un risināt problēmas, koncentrēt uzmanību un pieņemt lēmumus, arī iegaumēt palēnām sāk mazināties. Kas par to liecina?
Smadzenes grib atpūsties
“Tā kā mazāk interešu par dažādām norisēm, mazāk elastības spriedumos, mazāk jaunas informācijas uzņemšanas un vēlmes mācīties, paraudzīties uz lietām savādāk. Cilvēks intelektuālajā ziņā sāk sevi drusku saudzēt: Es jau tāpat visu zinu! Uz kursiem gan neiešu! Tas, kurš agrāk divreiz mēnesī devās uz teātri vai koncertu, to vairs nedara, aizbildinoties: Modernās izrādes nav priekš manis!
Psihisko procesu norise pamazām kļūst mazāk produktīva,” skaidro psihiatrs Elmārs Tērauds.
Piemēram, grāmatvedis, kurš agrāk varēja vairākas stundas no vietas gatavot pārskatus, tagad to pašu darba apjomu spēj paveikt divās trīs dienās. Parādās arī viegli atmiņas traucējumi vai aizmāršīgums – agrāk varēja citēt no galvas desmitiem dzejoļu, bet nu sāk aizmirst pa vārdam vai rindiņai, pazeminās koncentrēšanās spēja. Var parādīties emocionālas svārstības, nestabilitāte. Sašaurinās emociju gamma, parādās lielāka pasivitāte, ierobežotāka kļūst saskarsme un saziņa ar citiem. Vīrietis labākajos gados, kurš agrāk ziemā aizrāvās ar kalnu slēpošanu, vasarā brauca ar riteni, pastaigājoties skrēja mazbērniem pa priekšu, kļūst pasīvāks, it kā paiet malā – sak’, lai jau tie jaunie.
Mūsu sabiedrība pret vecajiem bieži vien ir nesaudzīga. Pat ārsta kabinetā vērojamas situācijas, ka, uzklausījis gados vecāka pacienta sūdzības, dakteris vispirms pajautā: Cik jums gadu? Un, saņēmis atbildi, paziņo: Nu, ko tad jūs gribat! Neirologs Juris Fricbergs to saista ar tādu parādību kā eidžisms (ageism), kas 50.–60. gados īpaši uzplauka ASV.
Tā ir diskriminācija un aizspriedumu jeb negatīvu stereotipu – piemēram, lielākā daļa veco cilvēku ir slimi un bezspēcīgi, vai arī – prāta spēju panīkums un demence vecumdienās ir neizbēgama – veidošana vecuma dēļ.
Patiesībā demence jeb vecuma neprāts, plānprātība ir simptomu kopums, kas pievienojas dažādu saslimšanu izraisītiem galvas smadzeņu bojājumiem. Jebkurā gadījumā demence nav vecuma kaite, ar gadiem tikai pieaug risks saslimt ar kādu smadzenēm kaitējošu slimību. Visstraujāk tas palielinās pēc 85 gadu vecuma.
Atmiņas zaglis – Alcheimers
Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka, palielinoties cilvēku mūža ilgumam, līdz 2030. gadam ar demenci sirgstošo skaits sasniegs 66 miljonus (2050. gadā – jau 115 miljonus!) un viņu aprūpe gadā prasīs 460 miljardus eiro. Lauvas tiesa (40–70 procenti) no visiem demenču veidiem ir tās, ko izraisa Alcheimera slimība, bet piektdaļā gadījumu cēlonis ir vaskulāri jeb asinsrites traucējumi. Vaskulārā demence var sākties pēc pārciesta insulta, cits citam sekojošiem daudziem mikroinsultiem vai arī pakāpeniski sašaurinoties kādam smadzeņu asinsvadam. Speciālisti lēš, ka demencei var būt ap simt dažādu iemeslu. Latvijā, kur diezgan daudz iedzīvotāju aizraujas ar alkohola lietošanu, bieži gūst dažādas galvas traumas un cieš no neārstētām asinsvadu slimībām, ļoti izplatīta ir jaukta tipa jeb vairāku iemeslu izraisīta demence.
Neirologs Juris Fricbergs stāsta, ka, sasniedzot 60 gadu vecumu, ik pēc pieciem gadiem dubultojas Alcheimera demences skarto cilvēku skaits. Pēc 85 gadu vecuma sasniegšanas tā jau ir ceturtajai daļai, bet, pārkāpjot 90 gadu slieksni, – pusei sirmgalvju.
Alcheimera slimības dēļ noteiktos galvas smadzeņu apvidos iet bojā nervu šūnas, pakāpeniski izraisot atmiņas un intelektuālo spēju zudumu. Pirmā cieš īstermiņa atmiņa, tādēļ jaunību un bērnību atceras aizvien spilgtāk, kamēr nesenā pagātne pamazām izgaist aizmirstības miglā.
Pakāpeniski zūd profesionālās prasmes un iemaņas, piemirstas draugu telefona numuri, kļūst grūti nokārtot dažādas sadzīviskas lietas, piemēram, precīzi samaksāt rēķinus, brilles regulāri atrodas ledusskapī. Tā ir demences pirmā jeb vieglā stadija.
Diemžēl reizēm gados jaunākiem Alcheimera slimniekiem prāta degradācijas process var noritēt ļoti strauji, viena divu gadu laikā. Ja slimība sākas vēlīni, pēc 65 gadu vecuma, atmiņas un citi traucējumi pieaug lēnītēm un līdz intelektuālo spēju sabrukumam paiet desmit divdesmit gadi.
„Cilvēkiem, kuriem demence jau ir vidējā stadijā, vajadzīgs apkārtējo atbalsts, gan kārtojot dažādas formalitātes, gan iepērkoties un gatavojot ēdienu, taču viņi spēj sevi sakopt un parūpēties par personīgo higiēnu. Ar tuvinieku vai kādu citu aprūpētāju atbalstu šie pacienti var dzīvot samērā pilnvērtīgu dzīvi,” skaidro psihiatrs.
Šajā stadijā koncentrēšanās un atmiņas traucējumi jau ir diezgan nopietni, tādēļ sirmgalvji kļūst lētticīgāki, vieglāk ietekmējami, arī spriestspēja pasliktinās, tādēļ viņi nereti atdod krāpniekiem savu pensiju vai ietaupījumus. Gadās, ka viņi apmaldās, nespēj atcerēties savas dzīvesvietas adresi, tāpēc veco ļaužu apģērba kabatās vajadzētu ielikt zīmīti ar vārdu, uzvārdu, adresi un tuvinieku kontaktiem.
Bīstama var kļūt darbošanās ar gāzes ierīcēm, atklātu uguni, piemēram, krāsns kurināšana. Bieži vien ar Alcheimera demenci sirgstošie ir arī trauksmaini un viegli uzbudināmi. Aprūpētājiem jāpievērš īpaša uzmanība pacienta dienas režīmam, piemērotam uzturam un svara kontrolei (novērots, ka šie slimnieki bieži vien vēlas pārmērīgi ēst saldumus). Arī viņu personīgajai higiēnai un tualetes apmeklēšanai, sadzīvisku traumu novēršanai, ko var radīt asi stūri, slidenas grīdas. Tāpat vērība jāvelta garastāvokļa un emociju kontrolei, nodrošinot ierasto dzīves ritmu un pozitīvus iespaidus, jāpūlas novērst miega traucējumus un ierobežot klaiņošanu, kas slimajiem nereti ir raksturīga.
Labs risinājums, lai pasargātu vecos ļaudis, kamēr tuvinieki strādā, būtu dienas centri cilvēkiem ar demenci. Diemžēl Latvijā tādu ir ļoti maz, turklāt visi esošie atrodas Rīgā.
Ja Alcheimera demence ir smagā stadijā, vecie ļaudis brīžiem vairs nepazīst savus bērnus un mazbērnus. Arvien izteiktāki paliek valodas traucējumi, slimnieki kļūst guloši un kopjami. Tas tuviniekiem ir grūts pārbaudījums gan fiziski, gan garīgi. Ja viņi to nespēj izturēt, viens risinājums ir algot kopēju, otrs – ievietot slimnieku sociālās aprūpes centrā. Tikai jāatceras – tiklīdz sirmgalvis tiek izrauts no ierastās vides, visi psihi graujošie procesi norit ļoti strauji.
Lavīna, ko nevar apturēt
Demences pirmos vēstnešus parasti pamana ģimenes ārsts un neirologs – viņi tad arī pacientu nosūta veikt nepieciešamos izmeklējumus. Diemžēl cilvēks pats reti spēj kritiski palūkoties uz sevi, nesaprot vai neatzīst, ka viņam ir problēmas, tādēļ bieži vien pretojas pat tuvinieku ieteikumam apmeklēt ārstu.
Neirologs Juris Fricbergs skaidro, ka noteikt demences veidu ir ļoti grūti. „Taču ir virkne izmeklējumu un analīžu, kas ar lielu varbūtību uz to norāda. Tie gan ir ļoti dārgi, tādēļ ne visiem ir pieejami.” Piemēram, Alcheimera slimības izraisītas demences noteikšana pasaulē balstās uz trim izmeklējumiem – radioloģiskajiem (magnētiskā rezonanse), neiropsiholoģiskajiem testiem un biomarķieru noteikšanu.
Klīnikā Gaiļezers darbojas Atmiņas kabinets, kurā sertificēta neiropsiholoģe strādā ar īpaši izstrādātu testu kopumu, kas kalpo kā mērinstruments Alcheimera demences noteikšanai. Pasaulē daudzviet veic arī smadzeņu šķidruma (likvora) analīzes, kas ļauj atklāt Alcheimera slimībai tipiskās izmaiņas smadzenēs, tā sauktās senīlās pangas. Tās parādās agrīni, kad slimībai vēl nav nekādu citu simptomu.
Ja demence reiz sākusies, procesu pagriezt atpakaļ vai apturēt pat mūsdienu medicīnai nav pa spēkam. Varam tikai sapņot par gudrajām cilmes šūnām, kas nākotnē, iespējams, aizlāpīs arī smadzeņu bojājumus.
Bet pašlaik Alcheimera demences pacientu ārstēšanai izmanto medikamentus, kuru mērķis ir pārveidot slimības gaitu, pēc iespējas paildzināt to dzīves posmu, kad cilvēks spēj pats sevi aprūpēt, un attālināt laiku, kad tuviniekiem viņš jākopj vai jāievieto sociālās aprūpes iestādē.
Diemžēl Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur tie nav iekļauti valsts kompensējamo zāļu sarakstā, lai gan ar Alcheimera slimību sirgstošajiem izdevumi par šiem medikamentiem svārstās no 30 līdz 100 latiem mēnesī.
Vaskulārās demences ārstēšanā ir svarīgi pareizi noteikt un ārstēt slimību, kura veicina izmaiņas smadzeņu asinsvados, kā arī mazināt riska faktorus.
„Ja tuviniekam ir demence, viņu nevajag saudzēt. Sirgstošais pēc iespējas vairāk jāiesaista dažādos pasākumos, jāņem līdzi, kur vien iespējams, jānodarbina. Necentieties visu paveikt viņa vietā, ļaujiet pašam daudz ko darīt gan ar rokām, gan galvu. Katrs paveiktais darbiņš būs ieguvums garīgo spēju saglabāšanā – smadzeņu šūnas strādās un kaut nedaudz tiks aizkavēta demences attīstība,” veco ļaužu aprūpētājiem iesaka psihiatrs Elmārs Tērauds.
KAS VAR IZRAISĪT DEMENCI * Deģeneratīvas nervu sistēmas kaites (Alcheimera un Parkinsona slimība). * Asinsvadu bojājumi vai izmaiņas, kas rada smadzeņu asins apgādes traucējumus (insults, asins izplūdumi). * Galvas traumas. * Dažādas neiroloģiskas un infekcijas slimības, smadzeņu audzēji. * Alkoholisms, narkotiku lietošana.
Ko derīgi zināt * Alcheimera demences attīstībā liela nozīme ir izglītībai. Garīgā darba veicējiem, kas arī brīvajā laikā regulāri nodarbina prātu, risinot krustvārdu mīklas, spēlējot šahu, trenējot atmiņu, demences risks mazinās. * Augsts cukura un holesterīna līmenis asinīs ievērojami palielina demences (it īpaši vaskulārās) iespējamību. * Dažāda veida demences profilaksei iesaka lietot antioksidantus (ķiploki, selēns, koenzīms Q), bet vaskulārās demences riska mazināšanai – aspirīnu, nelielās devās sarkanvīnu, zivju eļļu. * Liekais svars būtiski ietekmē demences attīstību, ir pat tāds jēdziens – resnuma demence.
7 padomi, kā sadzīvot ar tuvinieka demences izpausmēm * Gādājiet par mierīgu atmosfēru mājās un to, lai slimais varētu piedalīties ģimenes ikdienas dzīvē. * Centieties nemainīt apkārtējo vidi, jo nepazīstamas telpas, cilvēki, neierastas situācijas uztrauc ar demenci sirgstošos. * Ja vecā cilvēka uzvedība kļūst nepieņemama, nepaceliet balsi, nesodiet viņu un mēģiniet neuztvert to personīgi. * Ja nelīdz vārdi, lai atturētu no nevēlamas darbības, var piedāvāt, piemēram, doties pastaigā – tā novērsīsiet uzmanību. * Runājiet ar viņu lēnām, mierīgi, neiesaistieties strīdā. * Neatgādiniet tuviniekam, ko viņš vairs nespēj izdarīt, bet vērsiet uzmanību uz saglabātajām iemaņām, nesteidziniet viņu. * Neuzdodiet jautājumus, uz kuriem atbildot vajadzīga laba atmiņa. (informācija no What is dementia. Alzheimers Australia)
Kur meklēt palīdzību Cilvēkiem ar atmiņas traucējumiem, demenci: * pie ģimenes ārsta, neirologa, psihiatra; * Atmiņas kabinetā klīnikā Gaiļezers Rīgā; * Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra, Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas vai Jelgavas slimnīcas Ģintermuiža ambulatori konsultatīvajā nodaļā.
Aprūpējot demences slimnieku: * viņu var ievietot dienas aprūpes centros personām ar demenci (Veldre, Ozolaine, Liepa, Oāze Rīgā, alternatīvās sociālās aprūpes dienas centrā Gaismas iela Ķekavā); * iespējams saņemt ilgstošas aprūpes pakalpojumu mājās, ko nodrošina sociālās aprūpes centri un dažādas organizācijas; * sirgstošo iespējams uz laiku vai pastāvīgi ievietot kādā no 5 valsts sociālās aprūpes, 12 līgumorganizāciju un 78 pašvaldību, nevalstisko organizāciju un privātpersonu uzturētajiem sociālās aprūpes centriem.
|
