Slimība liek sasparoties. Ādažnieces Terēzijas Daugules pieredzes stāsts 3
“Latvijas Avīzes” uzticīgā lasītāja, ādažniece Terēzija Daugule (74) pēc profesijas ir zootehniķe, bet pēc aicinājuma – literāte un māksliniece. Abi ar vīru Juri Dauguli 29. janvārī svinēs zelta kāzas. Izaudzināti trīs pašu un divi audžudēli. “Apprecējāmies ar platonisku mīlestību, kā divi jēriņi. Man ir ideāls vīrs, un es viņu ļoti mīlu,” pēc 56 pazīšanās gadiem atzīst Terēzijas kundze.
Kad ierodamies ciemos, viņa vispirms izrāda kūtiņu, kur mīt kazas un zoss. “Ja gribat dzīvot līdz 90 gadiem un ilgāk, dzeriet kazas pienu,” iesaka saimniece. “Bet, apēdot vienu zoss olu, nostiprināsiet imunitāti uz veselu gadu. Pārspīlēt gan nedrīkst, jo tā satur daudz holesterīna. Ola noteikti jāvāra pusstundu, lai ietu bojā tajā esošās salmonellas. Visiem saviem mīļajiem uz Lieldienām dodu pa olai,” viņa atklāj.
Viss sākās ar numeroloģiju
Terēzija Daugule: “42 gadu vecumā man sākās ģīboņu lēkmes, bet mani neviens neārstēja. Endokrīnā sistēma pārkārtojās uz klimaksu, taču es to nesapratu. Kaut būtu laikus zinājusi, ka jādzer lupstāju tēja! Vēl sāka lēkāt asinsspiediens, pie manis regulāri brauca ātrā palīdzība. Pēc injekcijas drusku pagulēju un turpināju strādāt, līdz reiz, braucot iepirkties, saļimu. Nogulēju slimnīcā ilgāk nekā mēnesi, bet, atbraucot mājās, turpināju savas ikdienas gaitas – ar mēslu ķerru un govij pie pupiem klāt. Pēc desmit mēnešiem sekoja otrs infarkts. Sapratu, ka varu kuru katru brīdi aiziet, un mana dzīve pilnībā mainījās.
Kad kādu laiku biju slimojusi, iegādājos brošūru par numeroloģiju. Tā kā krievu valodu zināju minimāli, blakus tai noliku vārdnīcu un tulkoju. Atbraucot mājās no slimnīcas, pa naktīm sāku šūt no dzīpariem un pērlītēm talismanus. Sirds slimniekiem guļot uznāk trauksme. Man bija bail, ka aizmiegot vairs nepamodīšos. Kad ap četriem rītā nodziedāja gaiļi, pabaroju vistiņas un gāju līdz desmitiem gulēt.
Veselībai uzlabojoties, šīs bailes pārgāja.
Reiz mans dēls Andris bija saticis gleznotāju Ligitu Cauni un teicis: “Jums ir tik skaistas gleznas, bet, ja jūs zinātu, kā mana mamma šuj!” Kad māksliniece apskatīja manus darbus, sarīkoja izstādi, kurai sekoja vairākas citas.
No dzīpariem izšūtu numeroloģijā pamatotu gleznu uzdāvināju tibetiešu mūkiem, kad viņi 2002. gadā viesojās Latvijā. Man nebija žēl vairāk nekā pusgadu ilga darba.
Strādājot pa kūti, man visu laiku kaut kā trūka. Sāku piedalīties literārajos konkursos, manus darbus publicēja. Kad slimošanas dēļ vairs nekāda strādniece nebiju, daļu lopu likvidējām. Domāju, ko tagad darīt? “Latvijas Avīzē” izlasīju aicinājumu pieteikties “Literārajā akadēmijā”. Aizsūtīju uz Rakstnieku savienību savus dzejoļus, un – mani uzņēma! Es, kas no kūts iznākusi, trīs gadus mācījos kopā ar rajonu avīžu redaktoriem, žurnālistiem un centos turēt līdzi. Kā svētkus gaidīju katru sestdienu, kad notika nodarbības. Apguvu rakstniecības teoriju, piedalījos dzejas meistarklasēs. Mācības pabeidzu 68 gadu vecumā. Pēc tam mainījās mana domāšana, apguvu arī ģērbšanās stilu un iemācījos saskaņot tērpus.
Es padaru savu dzīvi interesantu, vienmēr mācoties ko jaunu. Nu jau mūžībā aizgājušais mākslinieks Mārtiņš Dāboliņš, zinādams, ka šuju, iedeva man krītiņus, ieteica nopirkt krāsas un sacīja: “Tev galvā ir sistēma, sāc zīmēt – tā būs vieglāk nekā šūt.” Numeroloģijā katram burtam un skaitlim atbilst sava krāsa. Izšujot vai zīmējot es materializēju dziesmas, stāstus un lūgšanas.”
Zāļu vietā – ēdiens
“Pirms pāris gadiem man bija plaušu tūska,” atceras Terēzijas kundze. “Kļuvu atkarīga no ārstiem un zālēm, bet pēc kāda laika sāku domāt: cik ilgi tā dzīvošu? Īsts atklājums man bija Kijevā izdotā grāmata par astroloģisko uzturu, kurā rakstīts, kas katras zodiaka zīmes pārstāvjiem jāēd, lai neslimotu. Esmu pārliecinājusies, ka tas viss atbilst patiesībai. Lietojot atbilstošu pārtiku, slimība viegli krīt. Kaut man ne viss Jaunavas zīmes pārstāvjiem ieteiktais garšo, piemēram, pētersīļi, lieku tos klāt salātiem, jo man tas nepieciešams. Vai tad labāk patiks slimot un dzert zāles?”
Rūpējoties par normālu holesterīna līmeni asinīs, seniore pāris reizes nedēļā atļaujas nopirkt gabaliņu laša.
Stresa brīžos, kad uznāk milzīga apetīte, Terēzijas kundze tai neļaujas, bet padzeras ūdeni vai kazas pienu – tas nomierina.
Lai izvairītos no aizcietējumiem, viņa vāra ķīseli no āboliem un melleņu ievārījuma, pievienojot nedaudz cietes, un ēd ar kazas pienu. Nieru veselībai tiek gatavota limonāde no ābolu sulas, kam pievieno samaltas saldētas dzērvenes.
Arī aknas vecumdienās reti ir pilnīgi veselas, tādēļ Terēzija iesēj auzu graudus un, kad skariņas sāk ziedēt, nogriež un vāra tēju. Pašas audzēti augi esot enerģētiski spēcīgāki.
“Veci cilvēki nevar ēst daudz griķu, jo tie recina asinis, taču pa druskai der,” atzīst Terēzija Daugule. “Ielieku krūzē prāvu ēdamkaroti pa nakti uzbriedinātu griķu putraimu un uzleju puskrūzīti kazas piena. Ja jūs zinātu, kā nāk spēks! Pēc mēneša var just, ka veselībai bumba ielikta,” viņa secina.
