Slimība – iedomāta vai īsta? 0
Man ir visas iespējamās kaites, izņemot ūdeni ceļgalā, mēdzam jokot. Taču tos, kas tā patiesi jūtas, māc skumjas, bezcerība un izmisums. Kādēļ rodas šādas nepamatotas, slimīgi pārspīlētas bažas, un – kā no tām atbrīvoties?
Slimošana ir viss viņu dzīves saturs – sāp galva, rokas mazais pirkstiņš, gūžas, ceļi… Šķiet, ka ir nieru kaite, jo, vakarā apēdot ko sāļu, no rīta pietūkušas acis. Tie ir grūti pacienti, kas nemitīgi apmeklē ārstus, dziedniekus un ir gatavi veikt visdažādākos izmeklējumus, tā ar hipohondriju sirgstošos raksturo ģimenes ārste Vizma Vecvērdiņa.
“Protams, par viņiem var pasmaidīt, taču šie cilvēki ļoti cieš, jo domā, ka ir slimi, un patiesībā tā arī ir, jo domas nevar atdalīt no sajūtām ķermenī. Kad iesaku konsultēties ar psihoterapeitu vai psihiatru, viņi apvainojas: ko jūs iedomājaties, es taču neesmu traks!,” stāsta ārste.
Ja pacients ir pārliecināts, ka viņam ir kāda kaite, taču dakteris to neapstiprina, tad jūtas vīlies, neapmierināts un dodas pie cita, jo uzskata, ka šis speciālists nav pietiekami kompetents vai arī ir melojis. Meklē informāciju medicīniskajā literatūrā un iztēlojas pašas dramatiskākās diagnozes – visbiežāk vēzi, AIDS vai izkaisīto sklerozi, kurai var būt paši dažādākie simptomi.
Mēdz gadīties, ka cilvēks patiešām nav vesels, taču savai kaitei pievērš pastiprinātu uzmanību. Pastāvīgās bažas un trauksme nomoka vēl vairāk.
Kas sirdzējam vainas?
“Pārmērīgas bažas par veselības stāvokli var izraisīt emocionāli pārdzīvojumi – problēmas attiecībās un darbā, pārslodze, neveiksmes, vilšanās. Visbiežāk hipohondrija attīstās viegli ietekmējamiem cilvēkiem, kuri vēlas būt uzmanības centrā. Viņiem raksturīga egocentriska attieksme, sak, varbūt arī tev ir slikti, bet manas kaites ir vēl smagākas. Ja kāds mēdz daudz stāstīt par savu slimību, tas liecina, ka vēlas saņemt apkārtējo līdzjūtību. Taču nopietni slimais par to runā nelabprāt, jo tas šķiet nepatīkami,“ novērojusi psihiatre Biruta Kupča.
Emocijas, piemēram, dusmas vai bēdas, var izraisīt arī fiziski jūtamas reakcijas ķermenī. “Nereti sāpes, ja nepievēršam tām pārlieku uzmanību, drīz vien pāriet, taču, nemitīgi domājot, kādēļ tās radušās, diskomforts var nerimties ilgi. Dzīvojot pastāvīgā trauksmē, var paaugstināties asinsspiediens, izraisot vēl lielākas bažas,“ teic psihoterapeite Monta Vasiļevska.
Ne velti mēdz sacīt, ka emocionālas sāpes ir grūtāk paciest nekā fizisku smeldzi. Meklējot vainu ķermenī, neapzināti cenšamies izvairīties no nepatīkamām jūtām.
Ja vecāki bērnībā nav pietiekami ļāvuši runāt par emocijām, taču nācies pārciest sāpīgus zaudējumus, pieaugot cilvēks sarežģītās situācijās daudz lielāku uzmanību pievērš ķermeņa sūtītajiem signāliem.
Dažkārt nepamatotas, pārspīlētas bažas par savu veselību sāk mākt pēc pārciestas smagas slimības vai traumas, kā arī, ja tuvinieks miris no kādas slimības. Raizes mēdz pastiprināties vēl jo vairāk, ja tā atzīta par pārmantojamu.
Hipohondrija nav pētīta tik daudz kā, piemēram, depresija un šizofrēnija, taču, tā kā pret pārspīlētajām iedomām palīdz antidepresanti, tiek pieņemts, ka arī šajā gadījumā smadzenēs ir notikušas bioķīmiskas izmaiņas.
Iegūst vai zaudē?
Protams, slimot nav patīkami, tomēr jau bērnībā esam atklājuši, ka vājinieks var būt arī ieguvējs. Nav jāiet uz bērnudārzu vai skolu. Mamma paliek mājās, tādēļ saņemam vairāk rūpju un uzmanības. Tiek pagatavots garšīgāks ēdiens, varbūt pat nopirkta jauna rotaļlieta. Tie, kas raduši pie atkarīgām attiecībām un vēlas tikt lutināti, turpina slimošanu izmantot savā labā arī pieaugot.
Ar hipohondriju sirgstošie labi kontrolē savas emocijas, tikai nespēj tās saprast. Sūdzēšanos par sliktu veselību izmanto, lai dalītos savās izjūtās, vientulībā, paustu aizvainojumu, pārmetumus vai liktu citiem justies vainīgiem. Piemēram, jauns vīrietis dzīvo kopā ar māti. Kad viņam uz dažām dienām kaut kur jāaizbrauc, mamma sāk sūdzēties par sirdskaiti. Ja sacīs, ka ir skumji palikt vienai, tas visdrīzāk dēlu nekavēs doties savās gaitās, taču, ja stāstīs par slimību, viņam būs grūtāk tā rīkoties.
Ja viņš jau agrāk saskāries ar šādu reaģēšanas veidu, varbūt par to vairs nesatrauksies, taču, ja šādas situācijas iepriekš nav bijušas, tas ir visefektīvākais veids, kā sasniegt savu mērķi – panākt, lai dēls paliktu mājās.
Apsēstība ar slimību meklēšanu panākumus dzīvē nevairo. Taču aiz veselības problēmām var lieliski paslēpties, lai izvairītos no pienākumu pildīšanas un jauniem uzdevumiem. Citiem šķitīs nepieņemami, ja teikšu, ka baidos uzņemties atbildību, taču, ja būšu slims, grūto darbu manā vietā izdarīs kāds cits.
Bieži vien hipohondrijas māktie saņem cerēto – apkārtējo līdzjūtību un žēlumu –, galvenokārt no tiem, kas paši piedzīvojuši sāpes un ciešanas. Taču tikpat bieži viņi saskaras ar neizpratni, nevēlēšanos iedziļināties un pat novēršanos, jo citiem runas par slimībām drīz vien apnīk. Tas, ka apkārtējie nesaprot un nejūt līdzi vai arī par veselību žēloties radušajam tikai tā šķiet, rada atstumtības un bezcerības sajūtu.
Palīdz atbalsts un zāles
Bieži vien hipohondrisku domu pārņemtie kļūst par ģimenes ārsta pastāvīgiem apmeklētājiem. Tā kā viņi saprot, ka, stāstot dakterim par savu vientulību, skumjām vai citām emocionālām problēmām, vizīte drīz vien beigsies, sūdzas par galvas, kuņģa vai citām sāpēm ķermenī, jo tad tiks sūtīti uz izmeklējumiem un aicināti uz atkārtotu konsultāciju.
Ja pastāvīgās bažas par veselību sāk traucēt darbā un attiecībās, daļa hipohondrijas slimnieku dodas pie psihoterapeita. “Parasti tā ir tikai viena no problēmām, kādēļ pacients atnāk,“ teic Monta Vasiļevska. “Lai spētu mainīt domāšanu, jāsāk apzināties savas emocijas, saprast, ka sāp nevis sirds vai kuņģis, bet ir psiholoģiskas problēmas. Protams, daudz vienkāršāk ir slimot, taču tie, kuriem ir motivācija savu dzīvi mainīt, drīz vien atplaukst un viņiem rodas citas intereses.
Nereti labāk palīdz grupu psihoterapija, kurā piedalās vairāki cilvēki ar līdzīgām problēmām. Tad uz sevi var paraudzīties it kā no malas, turklāt dažkārt ir vieglāk ieklausīties nevis terapeitā, bet pārējos dalībniekos.
Ja pievienojusies depresija un šķiet, ka vairs neviens nespēj palīdzēt, nereti hipohondrijas māktais meklē psihiatra palīdzību. “Reiz kāds pacients sacīja: ārsts teica, ka man datortomogrāfijā nav atklāts nekas slikts, bet viņam bija ļoti skumjas acis, acīmredzot negribēja mani sāpināt. Tā jau ir smaga slimības pakāpe – tā sauktā psihotiskā hipohondrija –, kas ārstējama ar medikamentiem,” atzīst Biruta Kupča. Taču daudzi no psihiatra apmeklējuma vairās.
Neirotiskas hipohondrijas gadījumā, kuru mēdz izraisīt psiholoģiski pārdzīvojumi, cilvēks dažkārt pats saprot, ka nav slims, un lūdz ārstam palīdzēt tikt vaļā no uzmācīgajām domām. Tad pietiks ar veselības stāvokļa izskaidrošanu un psihoterapiju.
Tā saukto veģetatīvo traucējumu vai panikas lēkmju gadījumā simptomi ir līdzīgi kā sirds slimniekiem, tādēļ mēdz rasties nepamatotas un pārspīlētas bažas par sirdskaiti.
Ja bažas par savu veselību ir uzmācīgas un nepamatotas
Iesaka Biruta Kupča
✔ Mēģināt nedomāt tikai par sevi un censties atrast kādu veselīgu aizraušanos.
✔ Neizvairīties no fiziskām aktivitātēm, jo tās palīdz atslābināties. Mazkustīgums var pasliktināt pašsajūtu vēl vairāk.
✔ Iedomātās slimības ārstēšanai nelietot paša izvēlētas zāles, jo tās var kaitēt veselībai.
✔ Apkārtējiem, satiekot hipohondriķi, labāk neapjautāties par viņa veselības stāvokli, bet gan prasīt, kā klājas mājiniekiem.
Iesaka Monta Vasiļevska
✔ Censties pievērst uzmanību arī patīkamajām emocijām.
✔ Saasinoties bažām un sūdzībām par veselības stāvokli, mēģināt izvērtēt, kas pirms tam noticis – vai nav justas bailes, dusmas, aizvainojums. Tas palīdzēs saprast problēmas iemeslu.
✔ Apkārtējiem hipohondriķa ciešanas nevajadzētu apšaubīt. Pārspīlētās bažas un sūdzēšanās par pašsajūtu ir neapzināta rīcība, nevis simulēšana, kad slimība tiek apzināti tēlota. Izrādot neticību, viņš par savām kaitēm sāks žēloties vēl sparīgāk.
✔ Svarīgi likt cietējam justies saprastam, taču nepievērst pārāk lielu uzmanību iedomātajai slimībai un lieki nežēlot, tādējādi viņa maldus stiprinot vēl vairāk.
✔ Neveikt sirdzēja pienākumus viņa vietā.
