Vai pazīsti sevi, kādu radinieku vai draugu? 0
10 veidi, kā mēdzam uztvert nopietnu slimību
Pirmais: harmoniskais, nosvērtais, reālistiskais (no ārsta skatpunkta – vislabākais). Tāda ir mana māsa Ilze. Uzzinājusi, ka ir nopietni slima, viņa nepārspīlē, bet arī nemazina savas slimības simptomus, sadarbojas ar ārstiem un izpilda visus viņu norādījumus. Kad slimības dēļ nākas ilgāku laiku pavadīt gultā, viņa dara visu, lai tuviniekiem būtu vieglāk aprūpēt, un neaizmirst arī pati savu iespēju robežās par viņiem rūpēties. Pat guļot uz gultas, seko līdzi visam, kas pasaulē notiek, tāpēc slimības laikā spēj būt interesanta un patīkama sarunu biedrene.
Otrais: aktīvais, darbīgais. Tāds ir mans darba kolēģis Ervīns. Lai bēgtu no slimības, viņš pilnībā nododas darbam – psihologi to dēvē par aizsargreakciju, pret kuru viņam ir pārspīlēti atbildīga attieksme, kas jau robežojas ar apsēstību. Lai gan pret dažiem ārstēšanas aspektiem viņš izturas adekvāti, tomēr veic tikai tos izmeklējumus vai procedūras, ko pats uzskata par vajadzīgiem. Ja ārstēšanās traucē darbam, ignorē ārsta norādījumus, atsakās arī no darbnespējas lapas, jo par katru cenu vēlas saglabāt profesionālo statusu. Ir pārliecināts, ka labu attieksmi, pieķeršanos, pat mīlestību vajag nopelnīt, un nespēj iedomāties, ka varētu lūgt palīdzību vai kļūt no kāda atkarīgs.
Trešais: paštaisnais. Tāds ir mans kaimiņš Jānis. Viņš ir izteikti godkārīgs, pedantisks, viegli aizkaitināms un nešaubīgs savos spriedumos. Saslimstot kļūst īgns, bieži pat nevēlas runāt ar ārstu, bet, kad no tā tomēr nevar izvairīties, pieprasa, lai mediķis precīzi un konkrēti formulē slimības būtību un prognozi, jo vēlas visu ne tikai kontrolēt, bet arī saprast. Ārstam, kas ir piesardzīgs savos formulējumos, neuzticas, tāpēc meklē citu speciālistu, kurš spētu ar viņu runāt pārliecinošā tonī, vēl labāk – būtu gatavs demonstrēt analīžu un izmeklējumu rezultātus, rentgena uzņēmumus, diagrammas. Labprāt izsakās par medicīniskām tēmām, bet ne acu galā necieš ironisku attieksmi pret saviem spriedumiem, lai cik aplami tie reizēm būtu.
Ceturtais: bezrūpīgais. Tāds ir mans brālis Mārtiņš. Viņš ir labsirdīgs, atsaucīgs, optimistiski noskaņots. Būdams īsts veselības iemiesojums, nespēj pat pieļaut domu, ka kādreiz varētu saslimt, tāpēc slimības simptomus noliedz vai uztver nenopietni, kā nejaušu pašsajūtas pasliktināšanos. Ārstam par slimības izpausmēm neieminas, uzskatot, ka tās nav nekas svarīgs. Arī tad, kad diagnoze noteikta un jāuzsāk ārstēšanās, regulāri pārkāpj ārsta norādījumus, mulsinot mediķus un tuviniekus ar savu pacilāto noskaņojumu (tādējādi slēpjot bailes slimības dēļ kļūt nevajadzīgam savai ģimenei un darba kolektīvam) un vieglprātīgo attieksmi pret slimību. Viņš neievēro ārsta noteiktos ierobežojumus, piemēram, atmest smēķēšanu, jo vēlas turpināt baudīt dzīvi tāpat kā līdz šim, tāpēc ārstam nākas periodiski biedēt, lai panāktu labu ārstēšanas rezultātu.
