Jaunā laikmeta kaite 0
Vēl pirms pārdesmit gadiem par veģetatīvo distoniju netika runāts. Ja bija aizcietējumi vai citas kuņģa un zarnu trakta vainas, cilvēks vērsās pie gastroenterologa, ar sirds problēmām – pie kardiologa. Atrada dakteri atbilstīgi simptomiem. Šie soļi noteikti jāveic arī tagad, lai pārliecinātos, ka patiešām nav kādas orgānu disfunkcijas, piemēram, vēdera pūšanās gadījumā var būt vainojama disbakterioze vai aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi. To nav iespējams pateikt, kamēr nav izdarīti izmeklējumi.
“Ārstam jāizrunājas un rūpīgi jāizmeklē katrs pacients. Kad gūta pārliecība, ka organisku saslimšanu nav, var meklēt tālāk,” diagnozes noteikšanas priekšdarbus apraksta Lāsma Četverga. “Tikai pēc tam var pieļaut, ka nepatīkamās sajūtas izraisījusi nervu sistēmas pārslodze un ka nepieciešama specifiska ārstēšana vai nu pie psihiatra, vai psihoterapeita, kuri ieteiks turpmāku terapiju. Dažiem pietiks ar psihoterapiju, citiem būs nepieciešami antidepresanti.”
Terapeite atzīst – veģetatīvā distonija ir viena no mūsu gadsimta izplatītākajām saslimšanām. Agrāk to lielākoties uzskatīja par sieviešu neirozes izpausmi dažādos mūža posmos, bet tagad tā kļuvusi arī par jaunu vīriešu kaiti. Veģetatīvā distonija tāpat iespējama vecāka gadagājuma vīriešiem, tiesa, pusmūžā daudzi no viņiem ir psiholoģiski nobriedušāki un prot tikt galā ar pārdzīvojumiem un spriedzi.
Kā nonākt līdz diagnozei
Jāsāk ar visparastāko ģimenes ārsta apmeklējumu. Dakteris izmērīs asinsspiedienu, paklausīsies sirdi, plaušas, vajadzības gadījumā iztaustīs vēderu. Ja pacients sūdzas par sirdsklauvēm vai sāpēm krūtīs, var būt nepieciešama elektrokardiogramma, savukārt, ja ir izteiktākas sūdzības, – ehokardiogramma jeb sirds izmeklējums ar ultraskaņu. Ja kādu nomoka klepus, to var izskaidrot dažādi – klepus var būt gan saaukstēšanās, gan veģetatīvās nervu sistēmas disfunkcijas izpausme. Lai pārliecinātos, uz kuru pusi sliekties, pacientam jāveic plaušu rentgens.
Gandrīz obligātas ir asinsanalīzes (gan pilna asinsaina, gan bioķīmiskie rādītāji, kas vienlaikus palīdz izvērtēt aknu un aizkuņģa dziedzera veselību). Lai pārliecinātos, vai nav gremošanas sistēmas saslimšanas, reizēm var veikt padziļinātas pārbaudes, teiksim, fibrogastroskopiju (kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas izmeklējumu) vai kolonoskopiju (zarnu izmeklējumu). Paralēli var ieteikt sonogrāfiju vēdera dobumam.
Uz jautājumu, vai ar veģetatīvo distoniju sirgstošajam parasti ir viena veida sūdzības vai arī nepatīkamas sajūtas dažādās ķermeņa vietās, terapeite Lāsma Četverga atbild – situācijas ir dažādas. Pacients var sūdzēties par sirdsklauvēm, sāpēm krūtīs vai par sliktu pašsajūtu gremošanas sistēmā, bet mēdz būt arī kombinācijas.
Netic diagnozei un dakterim
Ja nākas saskarties ar veģetatīvo distoniju, ārstiem jāstrādā komandā – tā ir gan ģimenes ārsta, gan psihoterapeita, reizēm arī fizioterapeita un citu speciālistu rūpe. Svarīgākais, ka arī pašam pacientam aktīvi jāiesaistās.
“Diemžēl veģetatīvās distonijas pacienti ļoti bieži nedzird, ko mēs, ārsti, gribam pateikt, proti, to, ka viņš nav fiziski slims, bet ir cita veida problēma, kas jānovērš. Vienkārši mums netic. Rādām izmeklējumu rezultātus, ka tur viss kārtībā, bet tik un tā meklē papildu iespēju pārbaudīt savu veselību, lai noskaidrotu īsto iemeslu.
Izskaidrojums – daudziem ir grūti pieņemt, ka viņi nespēj tikt galā ar savām emocijām, tāpēc jūtas tik slikti. Tas liek cilvēkam mainīt savu domāšanu un paradumus, apzināti pārprogrammēt savu attieksmi pret dzīvi, sākt regulāras fiziskās aktivitātes.” Tātad nepieciešams iekšējs apvērsums, lai atrastu un uzveiktu problēmu, kas ir patiesais iemesls, nepatīkamo simptomu pirmcēlonis. To lielākoties var izdarīt tikai psihoterapijā, kad sāk apzināties savus klupšanas akmeņus.
Man taču ar galvu viss kārtībā!
Šādu frāzi ārstiem bieži nākas dzirdēt, veģetatīvās distonijas pacientus norīkojot pie psihoterapeita vai psihiatra. “Tādās situācijās ārstam viss jāizskaidro. Parasti tas tomēr palīdz,” vērtē daktere Lāsma Četverga.
Ne visi ir gatavi dzert antidepresantus vai citus medikamentus, kas ātrāk palīdz uzlabot pašsajūtu. Turklāt to efekts mēdz būt īslaicīgs. Kad beidz antidepresantu kursu, bet nekas nav darīts iekšējās pasaules sakārtošanas labā, iepriekšējās sajūtas atgriezīsies. Tātad cilvēkam pašam sevi jāpārvar – jāatzīst problēma un jāķeras pie pārbaudītiem līdzekļiem tās risināšanā. “Nevar ļaut dominēt stereotipiskai domāšanai: tagad es esmu slims, man būs zīmogs pasē vai vēl kas līdzīgs. Nepavisam tā nav!” mierina ārste.
