Māris Antonevičs: Ir vairāki iemesli, kāpēc daudzi Latvijas iedzīvotāji savelk uzacis, kad kāds no politiķiem piemin vārdiņu “migrācija” 55
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Ir vairāki iemesli, kāpēc daudzi Latvijas iedzīvotāji savelk uzacis (reakcija, protams, var būt arī asāka, piemēram, lamuvārdu lietošana), kad kāds no politiķiem piemin vārdiņu “migrācija”. Pats par sevi šis termins ir bezkaislīgs procesa apzīmējums, kura pamatā ir latīņu vārds “migro” (pārvietot), kas var attiekties uz daudz ko, tomēr politiskajā dienaskārtībā tas parasti nonāk, runājot par iedzīvotāju migrāciju. Latvijas politikā tas arvien biežāk izskan kā iespējamais risinājums sarežģītajai demogrāfiskajai situācijai.
Parasti gan tas parādās aplinkus – kā sarunā, kur pēc pusstundas viens no dalībniekiem uzmanīgi ieminas: “Cita starpā, man ir sliktas ziņas…” Ja neskaita šauras, pārsvarā ideoloģiski vai materiāli ieinteresētas grupas, arī idejas atbalstītāji tomēr lieliski saprot, ka pārdot to būs ļoti grūti, lai cik skaistā iesaiņojumā tiktu iepakota.
Tieši to mēs labi varam vērot šobrīd. Premjers Krišjānis Kariņš izvēlējies interesantu pieeju, formulējot apmēram tā: “Man ir divas sliktas ziņas. Ar kuru sākt?” Viena sliktā ziņa ir tā, ka kaut kad nākotnē varbūt vajadzēšot lemt par pensijas vecuma paaugstināšanu. Otra sliktā ziņa – jāpārskata migrācijas politika, lai piesaistītu darbaspēku no citām valstīm. Uzsvars ir uz to, ka klausītājam it kā tiek piedāvāta izvēle. Daudzi jau uzreiz stāstu par pensionēšanās vecuma palielināšanu novērtēja kā “dūmu aizsegu”, kas nepieciešams, lai vismaz nedaudz atmaidzinātu sagaidāmo reakciju uz otro paziņojumu. Ko tas nozīmē, tagad jau precīzāk iezīmējusi Kariņa partijas biedre, labklājības ministre Evika Siliņa.
Proti, šobrīd, iebraucot no ārzemēm, viesstrādniekam ir iespējams dabūt darba atļauju pie viena darba devēja, bet ideja ir šādu darba atļauju izsniegt valstī kopumā. “Protams, uz kaut kādu termiņu,” intervijā Latvijas Televīzijai mierinoši piebildusi ministre.
Te jāatzīmē, ka politiķi tēmai pievērsušies ne jau aiz gara laika, bet gan sajūtot spiedienu. Patiesībā tā ir atliktā diskusija, kuru uzņēmēju organizācijas aktīvi mēģināja izvērst jau apmēram pirms 4–5 gadiem, un jau tolaik “Jaunā Vienotība” it kā bija gatava uzņemties slikto ziņu nesējas lomu. Taču tēmu neaktuālu padarīja Covid-19 pandēmija, kad politiķiem bija jādeklarē pilnīgi pretēja nostāja – nekādu iebraucēju, nekādu kontaktu, visi – gan globāli, gan lokāli – sēžam savās alās. Savā ziņā migrācijas un ievestā darbaspēka jautājuma atgriešanās politiskajā dienaskārtībā ir vēl viens apliecinājums, ka pandēmija ar tās paradumiem un prioritātēm ir prom un pat superpiesardzīgais Kariņš tam beidzot ir noticējis.
Skaļāk zvanu atkal sākuši skandināt uzņēmēji. Lūk, piemēram, fragments no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras 18. aprīļa preses relīzes par organizācijas prezidenta Aigara Rostovska tikšanos ar Amerikas Savienoto Valstu vēstnieku Latvijā Kristoferu Robinsonu. “Darbaspēka migrācijas politika nav piemērota esošajām ekonomiskajām problēmām.
Nepieciešams attīstīt kvalificētu un dažādu darbaspēku, nodrošinot stimulu kapacitāšu apmācībai un prasmju uzlabošanai, kā arī atvieglojot ārzemnieku ar piemērotām prasmēm pieņemšanu darbā Latvijā,” tikšanās laikā esot uzsvēris Rostovskis. Ne jau vēstnieks risinās šo jautājumu, tikšanās ir tikai vēl viena tribīne, kur to paziņot. Taču arī te var redzēt, kā tiek ļoti piesardzīgi meklēti īstie formulējumi, aplinkus virpinot dažādus smalkus terminus.
Kāpēc tad migrantu ievešana tiek uztverta kā slikta ziņa? Tāpēc, ka plašākas sabiedrības apziņā tas nesaistās ar problēmu risinājumu, bet gan ar jaunām problēmām. Visi, kas seko mediju ziņām, ir redzējuši gan tos migrantu pūļus, kas no Āfrikas vai Tuvajiem Austrumiem mēģina nokļūt Eiropas Savienībā, šķērsojot Vidusjūru, gan neseno (un mazāk intensīvā apjomā vēl arvien notiekošo) Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko “hibrīdoperāciju”.
Vienlaikus daudzas Eiropas valstis vairs nekautrējas godīgi atzīt, ka iepriekšējo gadu migrācijas sekas ir arī pasliktinājušas dzīves kvalitāti šajās zemēs. Piemēram, kriminālo situāciju Zviedrijā. Visādi pagātnē izlolotie multikulturālisma modeļi ir cietuši krahu, un tas, ka sveštautiešu integrācija ir ļoti sarežģīts process daudzās paaudzēs, mums arī tāpat ir labi zināms.
Šobrīd Latvijā migrācijas ideju cenšas pārdot ar piebildi, ka tas būs stingri kontrolēts process, tikai uz konkrētu termiņu, tikai konkrētās grupās, ar noteiktu kvalifikāciju un tā tālāk. Taču daudzi tam īsti netic, it īpaši tāpēc, ka labklājības ministres piesauktie likumu labojumi nepārprotami ved citā virzienā.
