Slikti jaunumi – teikt vai neteikt? 2
Regīna Olševska, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Nav piepildījušās cerības uz algas paaugstinājumu, vietu budžeta grupā augstskolā vai uzvaru konkursā? Tuvinieki jau korķē vaļā šampanieša pudeli… Kā lai sabojā prieku, atklājot viņiem patiesību. Nepatīkamo sarunu šķiet vieglāk atlikt uz vēlāku laiku, bet piemērota brīža kā nav, tā nav – ne nākamajā dienā, ne pēc mēneša vai gada.
Ja laika atlicis pavisam maz
Bieži vien pavēstīt sliktas ziņas ir ārsta pienākums, taču katram pacientam ir brīva izvēle uzzināt patiesību, kaut arī nepatīkamu, par savu veselības stāvokli vai deleģēt sarunai kādu no saviem tuviniekiem. “Tās ir pacienta tiesības, kuras ārstam jārespektē.
Mana pieredze tomēr liecina, ka pacienti pārsvarā grib to dzirdēt uzreiz, nevis vilkt garumā. Tas ļauj saplānot un ekonomiski izmantot atlikušo laiku, ja, piemēram, slimības dēļ dzīvot atlicis pavisam maz. Cilvēks var izlemt, vai turpināt strādāt vai vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni, nokārtot mantiskos jautājumus. Ja tuvinieki vilcinās atklāt patiesību, var būt arī tā, ka daudz kas jau ir nokavēts.
Laiks ir vienīgais resurss, kuru nevar iegūt ne par kādu naudu,” teic psihoterapeits Tarass Ivaščenko. Taču arī pašam cilvēkam, kurš uzzinājis par nelabvēlīgo diagnozi, nav viegli saņemties, lai sliktos jaunumus pavēstītu savai ģimenei vai draugiem. Psihoterapeits novērojis, ka situācijas mēdz būt dažādas.
Dažreiz cilvēkam šķiet, ka apkārtējie nespēs panest skaudro patiesību, citreiz ir gluži otrādi – apkārtējie nav gatavi vai nevēlas to dzirdēt, aizbildinoties ar tādām frāzēm kā: “Nevajag jau uzreiz domāt to sliktāko, viss galu galā būs kārtībā!” Nereti nav viegli atrast piemērotu laiku un vietu šādai sarunai, piemēram, sieva, uzzinājusi, ka viņai ir ļaundabīgs audzējs, pārnāk mājās, bet vīrs ir piedzēries. Kā lai pastāsta sliktās ziņas, ja otrā pusīte ir kunga prātā, bet pašai kaklā sakāpis asaru kamols…
Atliktā patiesība
Nācies dzirdēt stāstu par vīru, kurš ik rītu izlicies, ka dodas uz darbu, lai gan jau pirms vairākiem mēnešiem bija to zaudējis, bet sieva par to uzzinājusi pavisam nejauši. Psihoterapeits šo situāciju skaidro ar vīrieša bailēm atzīties savā bezspēcībā, vājumā. Kā lai izstāsta bērniem, ka vīrs un tēvs vairs nav iestādes vadītājs, bet bezdarbnieks. Laikam ejot, nelāgā situācija tikai pasliktinās, jo, neko nenojaušot par ģimenes finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, pārējie ģimenes locekļi turpina tērēt naudu, kā līdz šim, vai vēl ļaunāk – noformē līzingu jauna auto iegādei.
“Patiesība jāsaka pat tad, ja tā ir skarba. Tas liecina par to, ka cilvēks ir pieaudzis, spējīgs pieņemt realitāti un dzīvot tālāk. Nav tādu balto melu. Piemēram, ārstam ir tiesības neteikt pacientam patiesību tikai vienā gadījumā – ja zināms, ka šī informācija apdraud viņa psihi un veselību. Taču ikdienas situācijās patiesības atklāšana parasti ar to nav saistīta un ļauj sagatavoties realitātei, mīkstinot sitienu, kurš vienalga sekos,” norāda Tarass Ivaščenko.
Diemžēl, baidoties no sekām, piemēram, apkārtējo reakcijas, kā arī cenšoties izvairīties no konflikta, cilvēki bieži vien nevar saņemties, lai pateiktu sliktās ziņas, kamēr situācija kļūst kritiska. Sava loma ir ticībai brīnumam, ka varbūt viss kaut kā nokārtosies, atrisināsies pats no sevis, piemēram, izdosies laimēt naudu loterijā, vēlmei noliegt vai izstumt no apziņas realitāti – tie visi ir aizsardzības mehānismi, ar kuru starpniecību mēs pārvaram stresu un pasargājam sevi no psihoemocionālas pārslodzes.
Uzskata, ka visnelabvēlīgākais risinājums stresa situācijas pārvarēšanai ir atrisinājuma atlikšana, saglabājot nenobeigtu, neziņas pilnu situāciju. Tas pats attiecas uz mēģinājumiem aiziet citā realitātē, piemēram, lietojot alkoholiskos dzērienus vai citas apreibinošās vielas. “Patiesība var būt skarba un sāpīga, bet jo agrāk tiek atklāta, jo vairāk laika atliek situāciju labot,” uzsver psihoterapeits.
PADOMI
Kā atklāt sliktas ziņas
• Sagatavot vietu sarunai, piemēram, lai sarunbiedrs varētu apsēsties, nekas netraucētu un nenovērstu uzmanību.
• Atvēlēt pietiekami daudz laika sarunai.
• Uzdot uzvedinošus jautājumus, piemēram: “Ko tu domā par mūsu attiecībām, manām karjeras iespējām uzņēmumā, izredzēm studēt budžeta grupā?”
• Izvērtējot sarunbiedra gatavību uzklausīt jaunumus (“Vai tu esi gatavs uzklausīt manu viedokli par notiekošo?”), informēt par patieso situāciju.
• Respektēt sarunbiedra emocijas (“Es zinu, ka tev to ļoti grūti dzirdēt, bet man ir cita sieviete.”).
• Pārrunāt, sastādīt plānu, kā šajā situācijā rīkoties.
