Slikti ceļi, veci auto? Meklē atbildes, kāpēc Latvijā ir trešais lielākais upuru skaits uz ceļiem 10
Kārtējā draņķīgā ziņa: Latvijā pērn bijis trešais lielākais ceļu satiksmes negadījumu upuru skaits Eiropas Savienībā (ES), rēķinot uz miljonu iedzīvotāju, liecina Eiropas transporta drošības padomes dati par 2018. gadu.
Uz Latvijas ceļiem gājuši bojā 77 cilvēki uz miljonu iedzīvotāju, un trešo vietu Latvija dala ar Horvātiju, bet vēl lielāks upuru īpatsvars fiksēts tikai Rumānijā un Bulgārijā – attiecīgi 96 un 87 nāves gadījumi, rēķinot uz miljonu iedzīvotāju.
Lietuvā un Igaunijā 2018. gadā satiksmes negadījumos gājis bojā attiecīgi 61 un 51 cilvēks, rēķinot uz miljonu iedzīvotāju, un šīs valstis ierindojas attiecīgi astotajā un trīspadsmitajā vietā, turklāt Igaunijai šis rādītājs visu Austrumeiropas valstu vidū ir viszemākais.
Satiksmes ziņā drošākā valsts pērn ir bijusi Lielbritānija, kurā upuru skaits šajā gadsimtā sarucis vairāk nekā divkārt – no 61 līdz 28 cilvēkiem, rēķinot uz miljonu iedzīvotāju.
Tai seko Īrija un Dānija ar 30 upuriem katra, bet Zviedrija, kas tika atzīta par drošāko 2001. gadā, palikusi aiz tām – tur satiksmes avārijas pērn prasījušas 32 upurus uz miljonu iedzīvotāju. Tāda statistika. Mēģinām saprast, kāpēc tāda. Un kā mums katram šajā paaugstināta riska zonā izdzīvot.
Slikti ceļi
Nevienā traģēdiju reitinga “līdervalstī” tie nav labi. Pasaules Ekonomikas forums Latvijai šajā jomā dod atzīmi 3,45 no iespējamiem 7. Mazāk ir tikai Rumānijai un Maltai. Igaunija un Lietuva iekārtojušās līdzās ar atzīmēm ap 4,5. Eiropas augstāko vērtējumu saņēmušas Šveice un Nīderlande – nedaudz virs seši.
Cerēsim uz krasu uzlabojumu šajā jomā? Cerība esot, piedodiet, muļķu mierinājums. Progress šeit var būt tikai ļoti lēns, jo ceļu mums daudz, bet naudas maz.
Veci auto
Vēl vienā reitingā Latvija ir Eiropā priekšpēdējā vietā. Tikai 22 procenti no mūsu vieglo pasažieru auto parka ir jaunāki par 10 gadiem. Vecāki ir kaimiņiem lietuviešiem (18%). Igauņiem – 31%. Bet visvairāk pavisam sirmu (virs 20 gadiem) “zirgu” ir poļiem un igauņiem – attiecīgi 35 un 28% (mums 20).
Vecs auto no drošības viedokļa ir slikts ne jau tāpēc, ka uzbūvē būtu primitīvs. Muļķības. Jau sen šie pārvietošanās rīki ir sasnieguši pamata funkciju augstāko līmeni. Bet tie ir jākopj. Un to nabagie spēj daudz sliktāk, nekā būtu nepieciešams.
No dzīvības un nāves viedokļa ir gan viena ļoti būtiska atšķirība jaunu un vecu auto konstrukcijās. Pat divas. Abas dzīvību bieži glābjošas (un statistiku, manuprāt, vairāk uzlabojušas nekā fotoradari). Pasīvā drošība. “Kokpita” stingrība. Ja tas zēns, kurš kokā ar savām durvīm iegāzās, būtu braucis ar piecgadīgu, nevis pagājušā gadsimta auto, viņš paliktu dzīvs.
Jo sliekšņi un durvis tagad tiek būvētas citādi. Un “aktīvā” drošība. Pateicoties elektroniskām stabilitātes programmām, kuras gan dzima deviņdesmitajos, bet īsti labas kļuva vēlāk, zēns, iespējams, nemaz nebūtu paslīdējis un no ceļa nobraucis.
Te, kā, ceru, pamanījāt, dzimst pirmais ieteikums izdzīvošanai. Savu nākamo auto tomēr mēģiniet pirkt pēc iespējas jaunāku.
Jaudas hipnoze
Tajā nonākam, tos pašus vecos auto pērkot. Šajā tirgū cenas starpība lielam vai mazam motoram vairs nav tāda kā jaunu auto salonā. Bieži pat otrādi – ļaudis, kas ar tiem brauca Vācijā un citās mūsu eksporta zemēs, ir turīgi un pusbrauktās raķetes atdod lētāk.
Rezultāts – vairāk nekā puse no mūsu iesirmā autoparka ir ar lielas litrāžas motoriem, ļoti ātri un dinamiski, uz riskantiem manevriem provocējoši. Un pamazītēm ir izmainījuši daudzu (šeit “Eurostat” nepalīdz, novērojums subjektīvs, kā saka, “uz aci”), vismaz puses braucēju ieradumus uz bīstamiem.
Bīstamākiem par ne sevišķi labu ceļu infrastruktūru, ne gluži pirmā svaiguma riepām, kāda desmita km/h virs piesardzīgajiem ātruma limitiem.
Apdzīšanas un joslu maiņa pilsētās tiek veikta bez racionālas vajadzības. Tāds šoferīša noskaņojums, tāda reakcija uz pelēko ikdienu. Izraušanās. Izlēciens no priekšā braucošā ēnas. Sākts ar mazu distanci, tālāku apkārtni nepārskatot.
Pārāk ass, tas simtreiz var izdoties, bet vienreiz samulsināt pat vismodernākās stabilitātes kontroles. Un novest autoru (un gluži rātnu pretimbraucošo) melnajā statistikā.
Maza un aplama pieredze
Ja kādam tā statistika patīk – bagātīgu avotu pārdomām var atrast CSDD mājaslapas attiecīgajā sadaļā. Diemžēl plašajā negadījumu klasifikācijas klāstā gan neatradu auto vecuma ietekmes analīzi. Bet daudz cita pamācoša tur ir. Piemēram, vadītāju vecuma un stāža ietekme (sk. grafiku). Līniju slotiņai jaunais gals augšā!
Krietni vairāk par pusi no visiem smagajiem negadījumiem pērn radījuši vadītāji ar stāžu, mazāku par 10 gadiem. Absolūtie antirekordisti ir juniori. Bet – dzīves pieredze kā tāda arī nav bijis glābiņš. Trešo augstāko kontrolskaitli sasniedz tie, kuri patstāvīgi stūrēt iemācījušies (?) vēlu. Ieteikumi šajā jomā?
Nemeklējiet lētāko, bet labāko autoskolu. Pēc licences iegūšanas pieskatiet tomēr tos savus lielos dēlus un meitas. Ja nu šiem galīgi riebjas senču pamācības – uzdāviniet kādos svētkos labas braukšanas skolas ielūgumu. Maz gan šo skolu mums palicis, tomēr kādu atrast vēl var.
Un nobeigumā naivs mēģinājums atbildēt uz virsrakstā likto jautājumu – rāmāku garu, plašāku skatu! Pacentieties neradīt briesmas un citu radītās laikus paredzēt un pamanīt. Tad arī vecs auto pa vēl vecāku ceļu līdz mērķim droši aizvedīs.
