Foto – LETA

Piektdien Nīcā norisinājās tradicionālie grāmatu svētki, kuru ietvaros notika arī “Latvijas Avīzes” publiskā diskusija “Kad lēzeni pa ceļu ripos autobuss?”. Tajā piedalījās Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (“Vienotība”), 11. Saeimas deputāte Inita Bišofa (Reformu partija), Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Normunds Narvaišs un VAS “Latvijas valsts ceļi” tehniskais direktors Valdis Laukšteins.


Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

Kokteilis

VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus

Lasīt citas ziņas

V. Laukšteins: – Latvijā ir 20 tūkstoši kilometru ceļu, aptuveni 1600 kilometri no tiem ir valsts galvenie autoceļi, 5000 kilometri – reģionālie ceļi. Šodienas valsts autoceļu tīkla stāvoklis ir sekas pēdējo divdesmit gadu valsts politikai. Vienas paaudzes laikā aptuveni puse ceļu ir nolaisti, jo autoceļu tīkls nav saņēmis pietiekamu atjaunošanu. Laikā līdz 1990. gadam mēs katru gadu atjaunojām un rekonstruējām ceļus aptuveni 800 – 900 kilometru garumā. Sākoties neatkarībai, vidējais apjoms, ko atjaunojam, ir 250 kilometri gadā. Lai gadā atjaunotu 900 kilometrus, mums nepieciešami 300 miljoni latu. Iestājoties krīzei, mūsu finansējums ir vidēji 60 miljoni latu gadā. Krīze autoceļu jomā turpinās, jo pēdējos piecus gadus ceļu atjaunošana nenotiek, kaut ko nedaudz darām tikai par ES fondu līdzekļiem.

I. Vaidere: – Nauda ceļu remontiem ir jāsavāc Latvijā, Eiropa mums var tikai palīdzēt. Par nožēlu mums, gan Lietuvā, gan Igaunijā ir konkrēti noteikts līdzekļu apjoms, kas tiek izmantots ceļu uzturēšanai. Igaunijā 75% no degvielas akcīzes nodokļa nonāk ceļu fondā, Lietuvā tas ir vēl vairāk, daži avoti vēsta, ka pat visi 100%. Tas ir galvenais, uz ko mums ir jāvirzās, lai būtu šis fiksētais naudas apjoms, ko var izlietot ceļu uzturēšanai. Otrs – par ceļiem jāmaksā tiem, kas brauc.

Ar naftu maksā par ieročiem un karavīriem! Krievija kopš marta Ziemeļkorejai piegādājusi miljonu barelu naftas

Ziema ieskrienas! Piektdien daudzviet Latvijā snigs, šoferiem jābūt uzmanīgiem

Visskumjākā ziņa par “Jančuku”… Mūžībā devies aktieris Dainis Ozoliņš

Līdzās esošajiem nodokļiem jāievieš vinjetes jeb posmnodoklis smagajām un tranzītautomašīnām. To var nosaukt arī par ekoloģijas nodokli, bet galvenais, lai šis transports maksātu. Tranzītmašīnas sabojā ceļus un sanāk, ka tieši viņi neko nemaksā, lai varētu šos ceļus atjaunot.

Eiropā ceļu būves mērķiem šajā plānošanas periodā ir atvēlēti 46 miljardi eiro. Nākamajā periodā arī būs pieejamas milzīgas summas, mums tikai jāprot šo naudu paņemt. Igaunija savulaik ceļiem no Eiropas ir saņēmusi 2,2 miljardus eiro, Lietuva – 580 miljonus, Latvija – 577 miljonus. Kāpēc mēs neesam spējuši paņemt lielāku naudu? Iespējams, tas bija līdzfinansējuma trūkums, varbūt kaut kāds cits iemesls.

I. Bišofa: – Es mēnesī 8000 kilometrus pavadu ceļā, lielākoties sabiedriskajā transportā, jo dzīvoju Liepājā un uz darbu Saeimā braucu uz Rīgu. Ceļu jautājumi būtu jāvirza saimnieciskā gultnē, atdalot tos no politikas.

Agris Petermanis, Nīcas novada priekšsēdētājs: – Pēdējos gados vairs nav skaidrības, ko dara valsts un kādi ir pašvaldības uzdevumi. Pašvaldībai Nīcas novadā ir jāaprūpē 168 kilometri ceļu. 2009. gadā mums ceļa fondā bija 72 tūkstoši latu, bet šogad mums uz tiem pašiem kilometriem ir 42 tūkstoši latu.

Novada ļaudīm jau ir vienalga – tas ir valsts vai pašvaldības ceļš, viņi vēlas tikt ārā no mājas. Mēs šoziem atradām iespēju, kā 20 centimetru biezu sniegu nosaukt par ārkārtas situāciju un iztīrīt ceļus arī uz tālākajām mājām.

Viena kilometra grants ceļa rekonstrukcija mums izmaksā aptuveni 100 tūkstošus latu. Tas, ko mēs kā pašvaldība esam centušies darīt, ir piesaistīt Eiropas naudu. Vienīgā iespēja mums to izdarīt – ar Lauku atbalsta dienesta administrētās naudas starpniecību, kas katram pagastam var būt 140 tūkstoši ceļu rekonstrukcijai, bet ar nosacījumu: ceļam ir jābūt nozīmīgam zvejniecībā. Mēs šovasar rekonstruēsim Jūrmalciemā mola ceļu aptuveni 900 metrus un ceļu Otaņķu pagastā 2,6 kilometru garumā. Labi, ka mēs varējām atrast foreļupīti, kas ir nozīmīga zivsaimniecībai.

Diemžēl, runājot par sabiedrisko transportu, no Jūrmalciema iedzīvotāji izbraukt nevar. Ziemas laikā mēs šiem cilvēkiem ļaujam izmantot skolēnu autobusu, vasarā reizi mēnesī sūtām autobusu, lai cilvēki var atbraukt uz Nīcu pie dakteriem un nokārtot lietas pašvaldībā.

– Kāpēc joprojām ir vietas, no kurienes ar sabiedrisko transportu aizbraukt nevar?

N. Narvaišs: – Norisinās sarunas par vienotu sabiedriskā transporta plānošanu visā valstī, jo šobrīd sabiedriskā transporta problēmas netiek risinātas godīgi. Sabiedrisko transportu plāno deviņas pilsētas, pieci plānošanas reģioni un Autotransporta direkcija. Piemēram, no Jaunmārupes uz tuvāko centru jeb Rīgu katru dienu var nokļūt ar 63 reisa autobusiem. Baušķenieki, kuri sāk protestēt, ka viņiem ir slikts sabiedriskais transports, brauc uz Rīgu 30 reizes dienā. Bet mēs zinām, ka ir vietas, no kurienes ne tikai uz Rīgu, bet pat uz novada centru var nokļūt divas reizes nedēļā. Tas nav godīgi, tāpēc plānošanai vajadzētu būt vienotai visā valstī, lai šīs iespējas izlīdzinātos. Kurzemnieki ir samazinājuši savu transportu, bet Zemgale un Vidzeme nesamazināja gandrīz neko. Tas nav godīgi pret kurzemniekiem. Tagad katrā reģionā ir atšķirīga gan cenu politika, gan skatījums uz to, cik lielā mērā pārvadājumu organizēšana jāatstāj politiķu vai speciālistu ziņā.

Ir jāizveido sabiedriskā transporta padome, kurā ietilptu gan Satiksmes ministrijas, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, gan Autotransporta direkcijas, gan visu plānošanas reģionu pārstāvji. Un šī padome lemtu par visiem jautājumiem – tarifiem, izmaiņām.

Jā, tā ir funkciju centralizēšana, bet mēs esam pārāk maza valsts, lai mums katrā pašvaldībā būtu savs sabiedriskā transporta organizēšanas modelis.

– Ja es par savu auto maksāju 95 latus ikgadējo transporta nodevu, cik no tās aiziet ceļiem? Arī ielejot degvielu, cilvēki grib maksāt par ceļu labošanu, nevis atbalstīt kaut ko citu.

V. Laukšteins: – Visi nodokļi šobrīd aiziet pamatbudžetā. Tātad formāli naudai, ko samaksā autovadītāji nodokļos, nav nekāda sakara ar to, cik saņemam ceļu uzturēšanai. Finanšu ministrijas uzskats ir tāds, ka nevar būt speciāli iezīmēti nodokļi. Viena lieta, ko nav sapratusi Finanšu ministrija, – mēs ceļu labošanu uzkraujam nākamajai paaudzei, kura to darīs par trīsreiz un četrreiz augstāku cenu.

Kāpēc līdz šim nav ieviests nodoklis smagajam autotransportam? Tāpēc, ka šis nodoklis attieksies uz visiem pārvadātājiem. Bet Latvijas ceļus 80% noslogo iekšzemes transports.

I. Vaidere: – Mēs te visi esam pilnīgi vienisprātis, ka ir vajadzīgs iezīmētais fonds, kura līdzekļu apjoms tiek plānots. Reformai jābūt, tas ir satiksmes ministra un visas valdības pienākums, jo to prasa arī sabiedrība.

– Bet, Laukšteina kungs, jūs pats esat sarēķinājis, ka, pārmaksājot par degvielu uz sliktiem ceļiem un salauztām mašīnām, iedzīvotāji katru gadu papildus iztērē pusmiljardu latu…

V. Laukšteins: – Ja ceļa stāvoklis ir labs, vienai mašīnai viena kilometra izmaksas ir 20 santīmi. Mums tas maksā krietni dārgāk. Par šo naudu esam nopirkuši papildu degvielu no ārzemēm, esam iepirkuši papildu rezerves daļas un ar sliktiem ceļiem mēs barojam ārvalstu ekonomiku un arī vietējos autoservisus, no kuriem daudzi strādā ēnu ekonomikā un nemaksā nodokļus.

Ja vēlamies ekonomikas augšupeju, jāsāk ar ceļu labošanu, jo tas padarīs mūsu uzņēmējus konkurētspējīgākus un tad sanāks nauda arī izglītībai, ekonomikai un visam citam. Pasaulē nav nevienas valsts, kurā būtu augsts dzīves līmenis un slikti ceļi.

– Kad brauksim pa labākiem ceļiem, un ko mēs varam darīt, lai tā būtu?

I. Vaidere: – Ja mēs spēsim pieņemt šos politiskos lēmumus par naudas sadali, ieviesīsim posma nodokli un pratīsim izmantot Eiropas fondu naudu, tad to labumu mēs varētu just jau līdz 2020. gadam.

V. Laukšteins: – Ja runājam par posmu Nīca–Rucava, šogad mēs izstrādāsim būvprojektu un teorētiski būsim gatavi nākamgad izsludināt konkursu, ja vien būs nauda. Ja runājam par nākamo plānošanas laiku, Satiksmes ministrija ir izstrādājusi plānu viena miljarda 69 miljonu apmērā, ka mēs katru gadu varētu salabot ceļus par 300 miljoniem gadā. Jautājums – vai šī nauda būs? Ja nauda būs, tad pēc septiņiem gadiem sabiedrībā spriedzes attiecībā uz autoceļiem nebūs. Bet, skatoties patiesībai acīs, Nacionālajā attīstības plānā, pēc kura piešķirs naudu dažādām sabiedrības sfērām, autoceļiem ir iezīmēta nauda tikai 580 miljonu apmērā. Ja mēs gribam runāt par papildu naudu no ES, tad pirms tam kādam ir jāpacenšas koriģēt šo Nacionālo attīstības plānu.