Māris Antonevičs: Sliktākais vēl tikai priekšā 6
Režisora Deivida Finčera spriedzes filmā “Septiņi” ir kāda baisa epizode, kas man iespiedusies atmiņā, lai gan skatījos to apmēram pirms divdesmit gadiem. Filmā maniaks, kurš savus upurus izvēlas atbilstoši septiņiem Bībeles nāves grēkiem, vienu no tiem ir ilgstoši turējis gūstā necilvēcīgos apstākļos – bez ēdiena, piesietu pie gultas.
Kad policija viņu atrod, izrādās, ka viņš tomēr pārsteidzošā veidā vēl ir dzīvs, lai gan ārēji cilvēku īsti vairs neatgādina. Jau slimnīcā, kur izmeklētāji interesējas par to, vai upuris varēs sniegt kādu liecību un palīdzēt atklāt noziegumu, ārsts viņiem drūmi paziņo: “Šis cilvēks ir izcietis elles mokas, taču sliktākais viņam vēl tikai priekšā.”
Klausoties dramatiskos jaunumus par “Covid-19” un visiem pasākumiem, kas tiek īstenoti vīrusa ierobežošanai, sāk pārņemt līdzīga sajūta. Ja lēmumi par sociālo distancēšanos un robežu slēgšanu vieš nelielu cerību, ka, iespējams, vīrusa izplatību izdosies ierobežot un varbūt pat Latvijā varēsim iztikt bez nāves gadījumiem, tad jau tagad skaidrs, ka šī cīņa prasīs daudz citāda veida upuru, it īpaši, ja dažu nedēļu laikā neizdosies kaut puslīdz atgriezties ierastajās sliedēs.
Pagaidām redzamākās cietējas ir aviobizness un tūrisma nozare. Nacionālā aviosabiedrība “Air Baltic” jau iepriekš bija paziņojusi, ka samazinās darbinieku skaitu par 250, bet pāris dienu laikā šis skaitlis pieaudzis jau līdz četriem simtiem. Lai gan ļoti ticams, ka tas nav pēdējais paziņojums (uzņēmumā esot 1800 darbinieku).
Kaut kas neticams – pat uzņēmuma prezidents Martins Gauss un pārējā vadība esot piekritis nedaudz samazināt savu iespaidīgo atalgojumu un atteikties no plānotajām prēmijām. Pat ja aviosatiksme pēc kāda laika tiktu atjaunota, maz ticams, ka cilvēki steigs pirkt aviobiļetes pēc visa tā, kas pēdējā laikā noticis – iespēja ne vien zaudēt naudu, bet pēkšņi “iestrēgt” kaut kur ārzemēs diez vai kādu vilina.
Lai cik pozitīvas būs ziņas par koronavīrusu, ceļošanas paradumi tik ātri neatjaunosies, un uz to ir jāskatās nevis nedēļu vai mēnešu, bet gadu griezumā. Un tomēr “Air Baltic” kā valsts uzņēmums ir privileģētā situācijā, jo labi apzinās, ka valdība tam neļaus aiziet pa burbuli, līdzīgi kā tas notika 2011. gadā, kad tika pieņemts īpašs uzņēmuma glābšanas plāns.
Tā nav tikai Latvijai raksturīga situācija. Piemēram, Itālijas aviokompānija “Alitalia” pastāvīgi atrodas bankrota priekšā, un tajā nepārtraukti tiek pumpēta iekšā valsts nauda. Arī bez visa koronavīrusa šai kompānijai tika paredzētas beigas šā gada vidū, tomēr, iespējams, valdība atkal iesaistīsies.
Mazākas cerības ir tiem, kam nav šādas spēcīgas aizmugures – dažādām tūrisma firmām, viesnīcām, suvenīru ražotājiem un tirgotājiem. Nākamie rindā stājas ēdināšanas uzņēmumi, no kuriem liela daļa jau līdz šim dzīvojusi “no rokas mutē” režīmā, bet tagad tik bieži pieminētā sociālā distancēšanās viņiem nozīmē nāves spriedumu.
Patiesībā lielākā daļa pakalpojumu sfēras biznesa ir līdzīgā situācijā, ja vien neskaita lielveikalus, kas vismaz šobrīd par pircēju trūkumu sūdzēties nevar – cilvēki steidz veidot krājumus. Faktiski apstājies kultūras un izklaides pasākumu bizness un pēc domino efekta arī daudzi citi, ieskaitot līdz šim daudz cildinātos eksportētājus, jo pasaulē notiekošais attiecas arī uz viņiem.
Jau pirmdien redakcijas e-pastā iekrita vairākas vēstules, kurās valdība no dažādu uzņēmēju organizāciju puses tiek mudināta sniegt atbalstu atsevišķām tautsaimniecības nozarēm. Pagaidām runa ir par tā sauktajām nodokļu brīvdienām, apmaksātām slimības lapām un tamlīdzīgi, ko valdība solījusi iespēju robežās ieviest.
Taču domājams, ka tas ir tikai neilga laika jautājums, kad parādīsies prasība pēc kompensācijām. Kā argumentu var izmantot to, ka, piemēram, lauksaimnieki šādas kompensācijas bieži saņem par nelabvēlīgiem laika apstākļiem – sausumu vai, gluži pretēji, ilgstošām lietavām.
Tikai šoreiz situācija atšķiras ar to, ka kompensāciju prasītāju var izrādīties daudz vairāk – tas kā zināmajā stāstiņā par pārdevēju un rindām PSRS veikalā 80. gadu nogalē: “Jūsu ir daudz, bet es esmu viena.”
Prātīgāk, protams, būtu jau pašlaik pārskatīt un atcelt visus mazsvarīgos budžeta tēriņus. Te būtu nepieciešama ne tikai Krīzes vadības koordinācijas grupa, kas cīnās pret koronavīrusu, bet arī īpaša Ekonomikas glābšanas grupa, kur vadošie prāti strādātu pie detalizēta nākotnes plāna. Bet Latvijā tikmēr gatavojas iesācēju no pusdzīvas partijas par ekonomikas ministru likt.
