Egils Līcītis: Grib iezārkot tautas vēlēta prezidenta ideju 21
Valsts prezidenta vēlēšanu tiesību nodošana tautai ir cilvēkos ļoti dzīva ideja. Doktors Kaktiņš, iztaujādams pilsoņus, arvien atrod 75 – 80% respondentu, kas labprāt piekristu šādai gaišai, jaukai domai. Tikmēr politiķi gan gribētu rīkoties pa vecam savā vaļā, jo, paaugstinot prezidenta mandātu, jāatdod daļa varas, bet no tās viņiem nav vēlmes atkāpties ne par milimetru. Baidoties no vēlētājiem, partijas neuzdrīkstas noraidīt cilvēkiem tīkamus valsts pārvaldes pārkārtojumus, taču šai idejai staigā apkārt uz pirkstgaliem, meklējot aizbildinājumus, kāpēc “pašlaik nē”. Vieni nosoda ilgas pēc stiprās rokas, pēc vadoņa, kurš uzvedīs kalngalos, jo Valsts prezidents nebūšot visdaris un demokrātijā katrs pats sev laimes kalējs. Cits arguments ir, ka darbaļaužu masas (lumpeņi) nav tik študierēti kā 100 deputāti, un ar aizsietām acīm viegli misēties, nošaut greizi un iebalsot augstajā amatā kādu jefiņu saplēstās džinsās, par kuru vēlāk jākaunas, vai tipu, kurš ir skaidrā tikai līdz 14.00. Trešais iegansts, kāpēc tautas prezidents neder, ir tas, ka neesot “plaši izdiskutēts”, kāda būs kandidātu atlases procedūra, spēles noteikumi, amata tālākās pilnvaras.
Skaidrs, ka gudrinieki ideju grib iezārkot, iztēlot ar šaušalīgām sekām, itin kā pie prezidenta tiktu naudas varas un mafijas cīņā, kur no vienas puses tautu piemuļķos briesmīgie maksātnespējas administratori, kuri, zemei rībot, cīnīsies ar vēl briesmīgākajiem nekustamo īpašumu tirgoņiem, lai Rīgas pilī iesēdinātu nopirktu izbāzni.
No šī blefa biezokņa un sacelto putekļu krāvuma jātiek ārā. Partijas, kuras grib būt tautai simpātiskas, lai ar juristiem uzraksta prezidenta vēlēšanu modeli un lai rada priekšstatu, cik stiprai šai personai jābūt, lai savā postenī spētu dot tautai labāku dzīvi. Neskaitāmas tautas vēlē prezidentu un tamdēļ nav izmirušas – čehi un turki pavisam nesen izvēlējās šādu ceļu. Bez tam LZS – Ulmaņa partijas mantiniekiem ir parāds par šo tematiku, jo savulaik zemsavieši vedināja labot Satversmi, un tik trīs balsu pietrūka, lai pantu pieņemtu.
Nav ticams, ka latvieši būtu dumjāki par citām nācijām vai mūsu psihe nebūtu kārtībā, lai valsts priekšgalā ievēlētu politisku peli, kas uzpucēta ar kaklarotu un efektīgu sasuku, vai kāda ielikteni. Es liktu mērkoku – sliktāk nebūs kā partiju bonzu izvēle zoodārzā, un Egils Levits vai Raivis Dzintars tautas referendumā startētu gaužām labi. Jā, neesam izaudzinājuši daudzus nācijas morālos līderus, tomēr tādus, kas ceļas ar pirmajiem gaiļiem, ir maķenīt paceļojuši pa plašo pasauli un drosmīgi, ka nebēdā pašu velnu, – varēs atrast. Partijām toties nav cilvēku ar nevainojamu dzīvesstāstu, to rindās ir politikas strādnieki, bet ne valstsvīri. Prezidenta amats latviešiem nereti ir tas koks, kam pieslieties, un autoritāte, kurpretī starp partijām un tautu ir milzīga plaisa. Visa iecerētā jēga pasākumam “tautas vēlēts prezidents” ir celt varas atbildību vēlētāju priekšā, kas 25 gadus politiķiem bijusi tukša vieta. Pulkvedis Virsaitis 1934. gadā sniedzis īsu, izsmeļošu atbildi “sen jau tā būda triecama ratā”, un cilvēkiem šodien bieži niez rokas atlaist Saeimas vāvuļotājus. Ulmanis un Balodis uzsaukumā 15. maijā rakstīja: “Plašos slāņos iestājās bīstama vienaldzība pret valsts likteni, radās nedrošības sajūta par nākotni.”
Mūsdienu parlamentārisms – partokrātija – arī daudziem rada raizes, ka šī republika ir tuvu iziršanai. Jāmeklē, kas varētu turēt augstāk valsti, vērtības, ideālus.
