Bokseris Kristaps Zutis: “Varētu teikt, biju pat ļauns. Nepareizi uzvedos un rīkojos. Avārija mainīja manu dzīves uztveri” 30
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmdienu vakaros televīzijas kanālos TV6 un “TV3 Plus” iespējams sekot līdzi Latvijā vēl nebijušam šovam “Boksa akadēmija”. Gatavojoties grandiozam noslēguma šovam, tajā no vairākiem simtiem pretendentu atlasīti desmit spēcīgākie, mērķtiecīgākie un vislabāk motivētie censoņi, kuri treniņnometnē pilnveido savas boksēšanās prasmes Latvijas boksa zvaigžņu Kaspara Kambalas un Kristapa Zuša vadībā, kuru vienā no intensīvās filmēšanas pārtraukumiem aicināju uz sarunu.
Kristap, pastāsti, kā tu, sportists būdams, nonāci līdz televīzijas šovam “Boksa akadēmija”? Vienubrīd presē parādījās uz skandālu velkoša ziņa, ka jūs ar Kasparu Kambalu esat piesavinājušies TV režisores Žaklīnas Cinovskas ideju.
Es trenējos boksā – tas droši vien arī ir ceļš, kas mani aizveda līdz šim šovam. Nereti Latvijas medijiem patīk no oda izpūst ziloni. Tā noticis arī šoreiz. Jau kādu laiku ar Žaklīnas kundzi vairs neesam uz nažiem – esam par visu tikuši skaidrībā. Man ir ļoti ass un impulsīvs raksturs, arī Žaklīna vienmēr runājusi tieši – to, ko domā. Tādēļ pāris vārdu apmaiņa, un dzirksteles gāja pa gaisu.
Neskatoties uz šo saķeršanos, Žaklīnas kundzi ļoti cienu. Viņa ir daudz darījusi Latvijas šovbiznesa attīstībā.
Boksēties ar zvaigzni (šova nosaukums bija “ROKIJS LV” un pirmscīņu sparinga raidījuma veidošanā piedalījās arī Kristaps Zutis. – Z. B.) bija Žaklīnas ideja. Par šādu variantu arī es biju domājis, pirms viņa to iesāka. Tā bija interesanta doma – bokss ir jāpopularizē. Prieks, ka cilvēki to dara. Taču Boksa akadēmijā mums ir cits piegājiens. Sportā, jo īpaši cīņas sportā, līdz šim nav bijis tik grandioza “Boksa akadēmijai” līdzīga šova Latvijas vēsturē, vērtējot gan tā profesionalitāti, gan vērienu.
Lūdzu paskaidro tiem, kuri par boksu vēl nav ieinteresējušies, kas notiek Boksa akadēmijā?
Savulaik Ritenieku ģimene (bokseri brāļi Raitis un Arnis, viņu tēvs un treneris Aivars. – Z. B.) iedibināja Drosmes ringu – pasākumu, kurā džentlmeņiem ar vai bez pieredzes tika dota iespēja kāpt ringā un boksēties. Arī es Drosmes ringā aizvadīju savu pirmo cīņu, vēlāk kopā ar Arni sarīkojām vairākus līdzīgus boksa pasākumus, pirms katrs aizgājām savu ceļu. Vēl taisījām arī tēmringus. Katra cilvēka, kurš sadūšojas kāpt ringā, stāsts ir veselas noveles vērts. Piemēram, kāds, pateicoties boksam, beidzis lietot alkoholu. Jo bokss disciplinē, motivē kļūt vīrišķīgākam un uzskatāmi parāda katras kļūdas cenu.
Latviešiem ir teiciens, ka cilvēkam savas dzīves laikā ir jānosit čūska, jāiestāda koks un jāizaudzina bērns. Čūskas vietā es ieteiktu katram latviešu vīrietim iekāpt boksa ringā un tur pārliecināties par saviem spēkiem.
Reiz pēc tāda piedzīvojuma 48 gadus vecs vīrs ar mazliet asiņojošu degunu pienāca pie manis un ar lepnumu teica: “Kristap, es pirmo reizi dzīvē kāvos!” Tādu iespēju mēs sagādājam Boksa akadēmijā – trenēties, lai kaut reizi nonāktu ringā. Boksēšanās neprasa tik ilgstošu gatavošanos kā pusmaratona vai maratona noskriešana. Turklāt maratons ir garlaicīgāks, tur piedalās daudzi, bet boksā sāncenšu mazāk, lai gan cīņa ar sevi nepieciešama visos sporta veidos.
Boksa akadēmijā mēs cenšamies parādīt ceļu no idejas un atlases līdz boksa ringam. Dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga fiziskā sagatavotība, raksturs, nodarbošanās. Dalībai šovā saņēmām daudz pieteikumu, dalībniekus bija grūti izvēlēties, domājot, lai skatītājiem būtu saistoši. Ar to, ka proti labi sist un vicināt dūres, vien ir par maz, jāprot arī labi runāt. Manā ieskatā, boksam jābūt galvenajam, tomēr esam atraduši kopīgu valodu ar režisori Aiju Strazdiņu-Ratinsku, lai padarītu šovu aizraujošāku. Pašlaik filmēšana vēl turpinās, taču nu jau viss darbojas kā labi ieeļļots mehānisms. Mums ir lieliska komanda bez ambīcijām kādam kaut ko pierādīt. Katrs precīzi zina, kas viņam jāizdara, lai rezultāts būtu lielisks. Arī es koncentrējos tikai uz to, lai pienācīgi sagatavotu čaļus, kuri kāps ringā. Es pat īsti nezinu, cik sērijas būs, bet, šķiet, kādas astoņas un noslēguma šovs janvārī, kas manā boksera karjerā būs lielākais notikums. Tas ir realitātes šovs, ne visi pavērsieni ir iepriekš paredzami.
Mums ar Kasparu katram ir sava komanda, tās dalībnieku gaitām visu laiku sekojam līdzi. Kaut ar komandas biedriem nedzīvojam kopā, tomēr mūsu ikdienas gaitas ir cieši saistītas. Nopietnam boksa mačam nevar sagatavoties divos mēnešos, kā sapņoja Kivičs un Endziņš (reperis Neids, īstajā vārdā Niks Endziņš pēc Andra Kiviča un Lienes Skulmes šokējošās “live” translācijas no vannas izaicināja dziedātāju uz boksa maču, kas galu galā nenotika. – Z. B.). Mūsu Boksa akadēmijas dalībnieki šovam gatavojas daudz nopietnāk – piedalās trīs mēnešu intensīvos treniņos, pakārtojot tos darbam un ģimenei. Tā ir milzīga uzupurēšanās, lai no laiskas zvilnēšanas uz dīvāna nonāktu līdz ringam, un šim ceļam līdzi seko televīzijas kameras.
Tātad Boksa akadēmijas ringā nerisināsies izdzīvošanas šovs kā senajā Romā, kur cīnījās gladiatori?
Nē, pa šiem mēnešiem mūsu un dalībnieku dzīves ir ļoti cieši saistītas. Šajā šovā, bez pārspīlēšanas varu teikt, dzimst draudzība un jaunas attiecības. “Boksa akadēmija” tiešām būs grandiozākais šovs, kāds līdz šim redzēts.
Kad tu pats sāki boksēties?
Biju pabeidzis skolu, pametis futbola spēlēšanu un ieslīdzis depresijā. Meklēju sevi. Kad pamodos no komas, izdomāju, ka gribu vairāk sportot. Aizgāju uz “City fitness” tirdzniecības centrā “Olimpia” (tagad to sauc “My fitness”. – Z. B.), kur satiku savu draugu Reini Porozovu, kurš ir pasaules čempions kikboksā. Viņam bija treniņu grupa, un tā sāku tur trenēties. Taču man nebija nopietna sparingpartnera, jo cilvēki šajā grupā trenēties nāca pēc darba un nodarbības notika amatierlīmenī. Jau biju mazliet pazīstams ar bokseri Arni Ritenieku, kurš mani tā pa īstam ieveda boksā. Viņš manī ieregulēja pareizo domāšanu, kam sekoja gribēšana. Zaudēju vienu cīņu, paņēmu pauzi uz pāris gadiem. Pēc tam saņēmos, atsāku trenēties un uzvarēju tā čaļa, kuram zaudēju, komandas biedru. Tā tas aizgāja – tiku pie īstajām kārtīm (pasmaida). Es sevi nesaucu par profesionālu bokseri. Drīzāk esmu entertainers (angļu val. – izklaidētājs. – Z. B.), šovmenis.
Kad par mani raksta “boksa leģenda”, es tam īsti nepiekrītu, bet tāds ir mārketinga triks – nav slikti! Atsauksmes foršas.
Protams, par šo salīdzinājumu ir arī dusmīgi komentāri, taču esmu jau pieradis. Man patīk šo komentāru rakstītājus pakaitināt. Šķiet, ka viņiem arī patīk, ja viņus pakaitina. Ja godīgi, man tiešām ir patiess gandarījums par Boksa akadēmiju.
Pieminēji, ka pamodies no komas – tādēļ tev rēta galvā?
Jā, vedu cilvēkus uz darbu un cietu autoavārijā 2013. gada 22. februārī. Katrs notikums jau mums ir kaut kāda mācība. Mums katram virs galvas ir tāda krūzīte, kurā droši vien krājas sliktie darbi. Kad krūzīte ir pilna, tad kaut kas notiek. Es domāju, tas man bija signāls.
Laikam tolaik nebiji labais puisis.
Es arī tagad neesmu labais, nekad nebūšu labais puisis. Jo tad man jāizliekas par tādu, kāds neesmu.
Bet tolaik daudzbrīd, varētu teikt, biju pat ļauns. Nepareizi uzvedos un nepareizi rīkojos. Avārija pamainīja manu dzīves uztveri.
Kad pamodos no komas, es savai mammai un vecmāmiņai pirmo reizi dzīvē pateicu, ka viņas mīlu. Esmu pateicīgs, ka pēc negadījuma varēju atkal atgriezties dzīvē – kustināt kājas, rokas, kaut ko sasniegt arī sportā. Daudziem cilvēkiem pēc tādas operācijas tas vairs neizdodas tik veiksmīgi. Tādēļ tiešām esmu ļoti pateicīgs, cenšos dzīvot tā, lai man nav kauns iet pa ielu un skatīties cilvēkiem acīs. Lai nav jākaunas par komentāriem, ko esmu uzrakstījis, par neizdarītiem darbiem.
Cik ilgi tu atradies bezsamaņā?
Varbūt nedēļu. Drīz pēc tam jau izrakstījos no slimnīcas. Tas bija Daugavpilī. Tieši tajā laikā mūsu stāvā taisīja remontu, nepārtraukti kaut ko urba, un no šīs skaņas man nenormāli sāpēja galva. Citādi uzturēšanās apstākļi tur nebija slikti, smukas medmāsiņas, jo īpaši studentes, kas bija atsūtītas praksē (smejas), taču dakterim teicu, ka to urbšanu vairs nevaru izturēt. Tad priekšnieks atveda mani uz Rīgu. Aizgāju uz Stradiņa slimnīcu pārbaudīties.
Atceros, neirologs bija ļoti izskatīga sieviete, kuras priekšā, ilgāku laiku ar daiļā dzimuma pārstāvēm normāli nekontaktējies, sarku un bālēju.
Viņa teica: “Kristap, tu esi tik stiprs, ka vari droši iet un gulēt mājās.” Tā nu vēlreiz gāju uz slimnīcu, tikai lai izņemtu diegus no šuves. Saņēmu pilnvērtīgu rehabilitāciju, kuru apmaksāja mans darba devējs, un pēc tam jau varēju pievērsties sportam.
Nesen saviem faniem sociālajos tīklos meti neparastu izaicinājumu – ja viņi vēlas tevi redzēt bez bārdas, tad jāpalīdz savākt kādas sievietes rehabilitācijai nepieciešamā naudas summa.
Ik pa laikam saņemu aicinājumus palīdzēt. Dievs ir mans liecinieks, ja vien varētu, es palīdzētu pilnīgi visiem. Tomēr manas iespējas nav neierobežotas, tādēļ izvērtēju, kuru atbalstīt un kuru ne. Prieks, ja savāktā nauda dod arī labu rezultātu. Šoreiz gadījums ļoti parasts – pēc operācijas jāatgūst darbaspējas kā daudziem. Bet šī sieviete nav atrodama sociālajos tīklos un pati kautrējas lūgt palīdzību. Četrpadsmit tūkstoši jāsavāc, nauda kontā ienāk ļoti lēnām, mani sekotāji soctīklos ik pa laikam jāuzmundrina.
Zinu, ka nevari iztikt bez saviem suņiem. Pastāsti par viņiem!
Man ir divi amerikāņu pitbulterjeri – vislabākie suņi pasaulē. Čempioni. Lieli čempioni – ne tādi kā saimnieks (smejas). Eiropas čempioni, pasaules čempionāta medaļnieki, izstāžu un sporta sacensību laureāti. Kad es pats trenējos boksā, trenējās arī suņi. Man bija auklīte, kas veda viņus uz treniņiem. Paldies visiem cilvēkiem, kuri bijuši man blakus un vienmēr palīdzējuši tikt galā ar suņiem! Tādēļ viņi ir īsti čempioni, nevis roboti, kas ir slinka saimnieka sapnis un klausa tikai komandas: sēdēt, gulēt, velties, riet. Viņas man ir ar augstu intelektu, prāta spējām, ļoti paklausīgas, mani mīlošas un azartiskas. Sunenes ir arī mana motivācija, redzot nejēdzības visapkārt, – nekur ārpus Latvijas nebraukt, jo ar suņiem ir daudz grūtāk kaut kur pārcelties.
Vēl arī ome manā dzīvē ir īpašs cilvēks un kāds audzēknis, kas jātrenē. Nu jauna motivācija ir Boksa akadēmija un Ziemassvētki – īstais laiks, kad palīdzēt gan cilvēkiem, gan suņiem, kaķiem vai vēl kādam grūtdienim. Stulbi, ja man jāpārliecina cilvēki vakcinēties, nevis tiem, kuri sēž Ministru kabinetā.
Ja man jādomā, kā palīdzēt citiem, bet viņi domā tikai, kā palīdzēt sev. Tāda skumja apjausma sit pa smadzenēm un gribas nolaist rokas. Bet tad es aizbraucu uz mežu, redzu, cik skaista ir mūsu zeme Latvija, un saku sev – padoties, Zuti, tu nedrīksti!
Kaut vai omītes dēļ nedrīksti padoties.
Zini, es nekad nerunāju par savu personīgo dzīvi. Tos man tuvos cilvēkus, kas ir sociālajos tīklos, es cenšos mazliet pasargāt no publicitātes, negācijām, kas gāžas pāri komentāros. Mani ir viegli aizskart tikai tad, ja aizskar man tuvos cilvēkus, manu ģimeni.
Par suņiem, par omīti varu runāt, cik uziet – viņa komentārus nelasa. Ja kaut ko par mazdēlu dzirdējusi, viņa man piezvana. Ar omīti ir viegli – viņa man ir superstārs. Mamma un māsa dzīvo Apvienotajā Karalistē, tētis ar ģimeni – Valkas novada Kārķu pagastā: tas ir spēcīgs pagasts ar ļoti stiprām, latviskām tradīcijām. Lepojos ar šo apdzīvoto vietu! Tur aug arī mans pusbrālis. Nav tā, ka esmu viens pats, bet bieži savā skrējienā, domājot, kā palīdzēt citiem, par ģimeni aizmirstu. Taču viņi man piedod, jo zina, ka nav jēgas pārmest – man jau tāpat katru dienu sit pa galvu (smejas).
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Zutis no Sabiles.
Bez kā tu nevarat iedomāties savu dienu?
Bez saviem suņiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vēl nav ar ko lepoties. Tas nozīmē – viss vēl priekšā.
Labākā izklaide?
Staigāt pa mežu vai atpūsties siltajās zemēs.
